Pāvils veic brīnumus Efesā un māca par Svēto Garu.
1Un kamēr Apollus Korintū bija, notikās, ka Pāvils, augšzemes vietas pārstaigājis, nāca uz Efesu, un kādus mācekļus atradis,
2Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs Svēto Garu esat dabūjuši, kad jūs tapāt ticīgi?” Bet tie uz viņu sacīja: “Mēs neesam ne dzirdējuši, ka Svēts Gars ir.”
3Un viņš uz tiem sacīja: “Uz ko tad jūs esat kristīti?” Un tie sacīja: “Uz Jāņa kristību.”
4Bet Pāvils sacīja: “Jānis ir kristījis ar kristību uz atgriešanos no grēkiem, ļaudīm sacīdams, lai tic uz To, kas nākšot pēc viņa, tas ir, uz Kristu Jēzu.”
5Un to dzirdējuši tie tapa kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu.
6Un kad Pāvils tiem rokas uzlika, tad Svētais Gars uz tiem nāca, un tie runāja valodām un sludināja praviešu mācības.
7Un visi tie vīri bija kādi divpadsmit.
8Bet viņš sinagogā iegājis, droši mācīja kādus trīs mēnešus, sarunādamies un tos pārliecinādams par Dieva valstības lietām.
9Un kad citi bija apcietināti un nepaklausīgi un par šo ceļu ļaužu priekšā nelabi runāja, tad viņš no tiem atstājās un atšķīra mācekļus, ikdienas sarunādamies kādā Tiranna skolā.
Dari ir dzīvības vēsture 19:10 - Un tā tas gāja divus gadus, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, Tā Kunga Jēzus vārdu dzirdēja, gan Jūdi, gan Grieķi.
10Un tā tas gāja divus gadus, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, Tā Kunga Jēzus vārdu dzirdēja, gan Jūdi, gan Grieķi.
11Un Dievs lielus darbus darīja caur Pāvila rokām,
12Tā ka arī sviedru auti un citi auti no viņa miesām tapa nesti pie neveseliem; un slimības tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.
13Un kādi no Jūdiem, kas bija velnu izdzinēji un apkārt vazājās, uzdrīkstējās Tā Kunga Jēzus vārdu saukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: mēs jūs apdraudam no tā Jēzus puses, ko Pāvils sludina.
14Tie nu, kas šo darīja, bija Skevas, Jūdu augstā priestera, septiņi dēli.
15Un ļaunais gars atbildēja un sacīja: “Jēzu es pazīstu un Pāvilu es zinu; bet jūs, kas jūs tādi esat?”
16Un cilvēks, kam ļaunais gars bija, tiem uzlēca un tos pievarēdams tā darīja, ka tiem bija kailiem un ievainotiem jāizbēg no tā nama.
17Un tas tapa zināms visiem Jūdiem un Grieķiem, kas Efesū dzīvoja; un visiem bailes uzgāja, un Tā Kunga Jēzus vārds tapa augsti teikts.
18Un daudzi no tiem, kas bija palikuši ticīgi, nāca un izteica un izsūdzēja savus nedarbus.
19Un daudzi no tiem, kas māņu darbus bija darījuši, savas grāmatas kopā sanesa un sadedzināja visiem redzot; un to vērtību aprēķināja un saskaitīja piecdesmit tūkstošus sudraba grašus.
20Tik varen auga un uzvarēja Tā Kunga vārds.
21Un pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam, kad tur būšu bijis, man arī Roma jāredz.”
22Un uz Maķedoniju divus sūtījis, kas viņam kalpoja, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu brīdi palika iekš Āzijas.
23Bet ap to laiku liels troksnis cēlās šīs mācības dēļ
24Jo viens, ar vārdu Demeteris, sudraba kalējs, no sudraba taisīja Dianas namiņus un gādāja tiem amata meistariem lielu peļņu.
25Šos, un šī amata strādniekus sapulcējis, viņš sacīja: “Vīri, jūs zināt: ka no šā darba mums ir sava pārtikšana;
26Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efesū, bet tik ne pa visu Āziju lielu pulku pārrunādams ir novērsis, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām taisīti.
27Un tas ne vien mums tā var padarīt, ka šī mūsu peļņa ies mazumā, bet arī ka augstās dieves Dianas nams taps nievāts, un arī viņas augstība iznīks, kam taču visa Āzija un pasaule kalpo.”
28Bet to dzirdēdami, tie tapa dusmības pilni un sauca, sacīdami: “Augsta ir Efesiešu Diana.”
29Un visa pilsēta tapa trokšņa pilna, un tie skrēja vienprātīgi uz teātri, līdz raudami Maķedoniešus Gaju un Aristarhu, Pāvila ceļa biedrus.
30Un kad Pāvils gribēja iet pie ļaudīm, tad mācekļi viņam to neļāva.
31Bet arī kādi no Āzijas virsniekiem, viņa draugi būdami, pie tā sūtīja lūgdami, ka tas nedotos uz teātri.
32Tad nu citi sauca šā, citi tā, jo draudze bija sajukusi, un lielais pulks nezināja, kādēļ kopā bija sanākuši,
33Un Aleksandru no tā pulka izvilka, kad Jūdi viņu uz priekšu stūma; un Aleksandrs meta ar roku, gribēdams priekš ļaudīm aizstāvēties.
34Bet kad tie nomanīja, viņu esam Jūdu, tad visi vienā balsī sauca ap divām stundām: “Augsta ir Efesiešu Diana.”
35Un kad pilsētas rakstuvedējs pūli bija klusinājis, tad viņš sacīja: “Jūs Efesus vīri, kurš cilvēks nezina, Efesus pilsētu esam augstās dieves Dianas un no debess kritušā tēla kopēju?
36Kad nu šīm lietām neviens nevar pretī runāt, tad jums pienākas ar mieru būt un nenieka aplam nedarīt.
37Jo jūs šos vīrus esat atveduši, kas nav nedz tās svētās vietas laupītāji nedz jūsu dievietes zaimotāji.
38Ja tad nu Demeterim un tiem amata vīriem kāda lieta ir pret kādu, tad tiesas dienas top turētas un zemes soģi ir, lai viņi tur savā starpā sūdzās.
39Bet ja jūs citu kādu lietu meklējiet, tad lai sapulcējās pēc likuma un lai iztiesā.
40Jo mēs esam tai likstā, ka par to, kas šodien noticis, varam tikt apsūdzēti dumpja dēļ, un tomēr nekādas vainas nav, ar ko šo dumpi varētu attaisnot.”
