1Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams:
2Cilvēka bērns, liec Israēla namam mīklu priekšā un stāsti līdzību.
3Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: liels ērglis ar lieliem spārniem, ar stipriem locekļiem un kuplām raibām spalvām nāca uz Libānu un paņēma ciedra koka galotni.
4Viņš nolauza pašu virsgalu un to aiznesa uz vienu tirgoņu zemi un to iestādīja vienā tirgotāju pilsētā.
5Viņš paņēma arīdzan no tās zemes sēklas un lika to sējamā tīrumā, viņš to paņēma un stādīja kā vītolu pie liela ūdens.
6Un tā izplauka un palika par kuplu vīna koku ar zemu augumu, jo viņa stīgas locījās uz viņu, un viņa sakne bija apakš viņa; tā viņš tapa par vīna koku, kas izlaida stīgas un dabūja zarus.
7Un vēl viens ērglis bija ar lieliem spārniem un kuplām spalvām, un redzi, tas vīna koks locīja savas saknes uz viņu un izstiepa savus zarus pret viņu, ka viņš šo slacinātu no sava stādījuma dobēm.
8Gan tas bija dēstīts labā zemē pie liela ūdens, ka tam bija stīgas izlaist un augļus nest un palikt par it labu vīna koku.
9Saki tad: tā saka Tas Kungs Dievs: vai tam labi izdosies? Vai viņa saknes netaps izrautas un viņa augļi nogriezti, ka sakalst un visas viņa zaļās lapas savīst? Un tas nenotiks caur lielu elkoni nedz caur lielu ļaužu pulku, ka to izcels no viņa saknēm.
10Redzi jel! Viņš gan ir dēstīts, bet vai tam labi izdosies? Vai tas, kad rīta vējš to aizskars, kaltin nenokaltīs? Uz tām dobēm, kur tas dēstīts, tas nokaltīs.
11Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams:
12Saki jel uz to atkāpēju sugu: vai jūs nezināt, kas tas ir? Saki: redzi, Bābeles ķēniņš ir nācis uz Jeruzālemi un paņēmis viņas ķēniņu līdz ar viņas lielkungiem un tos aizvedis pie sevis uz Bābeli.
13Un viņš no ķēniņa dzimuma vienu ir ņēmis un ar to cēlis derību un tam licis zvērēt un atņēmis zemes varenos,
14Lai tā valsts būtu zema un nepaaugstinātos, un lai tā derību turēdama pastāvētu.
15Bet tas no viņa atkāpās un sūtīja savus vēstnešus uz Ēģipti, lai tam sūtītu zirgus un ļaužu pulku. Vai tam izdosies? Vai tas izglābsies, kas to dara? Vai derības lauzējs izglābsies?
16Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tā ķēniņa zemē, kas viņu darījis par ķēniņu, kam zvērestu viņš nicinājis un kam derību viņš lauzis, pie tā viņš nomirs Bābelē.
17Un Faraons karā viņam klāt nestāvēs ar lielu karaspēku un ar lielu pulku, kad uzmetīs valni un uztaisīs ielenkšanas torņus, izdeldēt daudz dvēseles.
18Jo viņš nicinājis zvērestu un lauzis derību; redzi, jebšu viņš savu roku bija devis, tomēr viņš visu to ir darījis, tāpēc viņš neizglābsies.
19Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: tik tiešām kā Es dzīvoju, Es Savu zvērestu, ko viņš nicinājis, un Savu derību, ko viņš lauzis, gribu mest uz viņa galvu.
20Un Es Savu tīklu izpletīšu pār viņu, ka viņš Manos valgos taps gūstīts, un Es viņu likšu novest uz Bābeli un tur ar viņu tiesāšos par viņa atkāpšanos, ka viņš no Manis atkāpies.
21Un visi viņa bēgļi ar visiem viņa piederīgiem kritīs caur zobenu, un tie atlikušie taps izkaisīti visos vējos, un jūs samanīsiet, ka Es, Tas Kungs, to esmu runājis.
22Tā saka Tas Kungs Dievs: Es ņemšu no tā augstā ciedra koka galotnes, un to stādīšu, no paša viņa virsgala es ņemšu zariņu, un to dēstīšu ļoti augstā kalnā,
23Israēla augstā kalnā Es to stādīšu, un viņš izlaidīs zarus un nesīs augļus un taps par krāšņu ciedra koku, tā ka apakš viņa dzīvos visādi putni no visādām spalvām; viņa zaru pavēnī tie dzīvos.
24Un visi koki laukā samanīs, ka Es, Tas Kungs, augsto koku esmu pazemojis un zemo koku paaugstinājis, zaļo koku kaltējis un sakaltušo koku darījis zaļojam. Es, Tas Kungs, to esmu runājis un to darīšu.
