1Tanī gadā, kad ķēniņš Uzija nomira, tad es To Kungu redzēju sēžam uz augsta un uzcelta godības krēsla, un Viņa (drēbju) vīles piepildīja Dieva namu.
2Serafi stāvēja augšā ap Viņu; ikvienam bija seši spārni; ar diviem tas apsedza savu vaigu, un ar diviem tas apsedza savas kājas, un ar diviem tas skrēja.
3Un tie cits uz citu sauca un sacīja: svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaot, visa zeme ir pilna Viņa godības!
4Un sliekšņa pamati trīcēja no tām saucēju balsīm, un tas nams tapa pilns dūmu.
5Tad es sacīju: Ak vai, man! Jo man jāiet bojā, jo es esmu vīrs nešķīstām lūpām un dzīvoju starp ļaudīm, kam nešķīstas lūpas; jo manas acis redzējušas to Ķēniņu, To Kungu Cebaot!
6Tad viens no tiem serafiem atskrēja pie manis, un viņa rokā bija degoša ogle, ko viņš ar stangām bija ņēmis no altāra.
7Un viņš ar to aizskāra manu muti un sacīja: redzi, šī tavas lūpas aizskārusi, tā tavs noziegums no tevis atņemts, un tavi grēki salīdzināti.
8Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: ko Es sūtīšu un kas mums ies? Tad es sacīju: redzi, še es esmu, sūti mani.
9Tad Viņš sacīja: ej un saki uz šiem ļaudīm: dzirdēt dzirdiet, bet nesaprotiet, un redzēt redziet, bet neņemiet vērā.
10Apcietini šo ļaužu sirdi un dari viņu ausis biezas un apstulbo viņu acis, ka tie savām acīm neredz un savām ausīm nedzird un ar savu sirdi nesaprot un neatgriežas un netop dziedināti.
11Tad es sacīju: cik ilgi, Kungs? Un Viņš sacīja: līdz kamēr pilsētas būs izpostītas, ka vairs nav iedzīvotāja, un nami, ka vairs nav cilvēka, un zeme nopostīta par tuksnesi.
12Jo Tas Kungs cilvēkus aizdzīs tālu nost, un atstātu vietu būs daudz zemes vidū.
13Un ja tanī vēl desmitā tiesa paliks, tad tā atkal ies postā. Bet kā ozols un kā liepa, kam celms paliek, kad to nocērt, — svēts dzimums būs tas celms.
