Šī nodaļa skaidro ticības un darbu attiecību, uzsverot, ka patiesai ticībai vienmēr ir jāiesaka labi darbi. Autors arī runā par pārbaudījumiem un kārdinājumiem, un veicina noturību ticībā.
1Jēkabs, Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus kalps, sveicina divpadsmit ciltis, kas dzīvo svešumā.
2Mani brāļi, turat to par tīru prieku, kad jūs iekrītat dažādās kārdināšanās,
3Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada pastāvību.
4Bet pastāvībai lai ir pilnīgs darbs, ka jūs esat pilnīgi un veseli, un ka jums nekā netrūkst.
5Un ja kādam no jums gudrības trūkst, tas lai lūdzās no Dieva, kas visiem labprāt dod un nevienam nepārmet, — tad tā viņam taps dota.
6Bet lai lūdz ticībā, ne šaubīdamies; jo kas šaubās, tas ir līdzīgs jūras vilnim, ko vējš kustina un mētā.
7Jo tāds cilvēks lai nedomā, ka tas no Tā Kunga ko dabūs.
8Divprātīgs cilvēks ir nepastāvīgs visos savos ceļos.
9Bet zemas kārtas brālis lai lielās ar savu augstumu;
10Un kas ir bagāts, ar savu zemumu; jo viņš paiet kā zāles puķe.
11Jo saule ir uzlēkusi ar karstumu un zāli izkaltējusi, un viņas puķe ir nokritusi un viņas vaiga jaukums nozudis; — tāpat arīdzan bagātais savītīs uz saviem ceļiem.
Jēkaba vēstule 1:12 - Svētīgs ir tas vīrs, kas kārdināšanā pastāv, jo pārbaudīts viņš dabūs dzīvības kroni, ko Tas Kungs ir solījis tiem, kas Viņu mīļo.
12Svētīgs ir tas vīrs, kas kārdināšanā pastāv, jo pārbaudīts viņš dabūs dzīvības kroni, ko Tas Kungs ir solījis tiem, kas Viņu mīļo.
13Neviens, kas top kārdināts, lai nesaka, ka tas no Dieva top kārdināts; jo Dievs nevar tapt kārdināts uz ļaunu, un arī Pats nekārdina neviena.
14Bet ikviens top kārdināts, kad tas no savas paša kārības top skubināts un labināts.
15Pēc tam, kad iekārošana ir ieņēmusies, tad tā dzemdē grēku, un kad grēks ir padarīts, tad tas dzemdē nāvi.
16Nepieviļaties, mani mīļie brāļi!
17Ikviena laba dāvana un ikviens pilnīgs dāvinājums nāk zemē no augšienes, no gaismas Tēva, pie kā nekādas pārmīšanās nedz pārvēršanās ēnas.
18Pēc Sava prāta Viņš mūs ir dzemdinājis caur patiesības vārdu, ka mēs būtu Viņa radījumu pirmaji.
19Tad nu, mani mīļie brāļi, lai ikviens cilvēks ir čakls dzirdēt, bet lēns runāt un lēns dusmot.
20Jo cilvēka dusmība nedara, kas ir taisni Dieva priekšā.
21Tāpēc noliekat visu nešķīstību un blēdību un pieņemat ar lēnprātību to iekš jums iedēstīto vārdu, kas jūsu dvēseles var darīt svētas.
22Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi pievildami;
23Jo, ja kas ir vārda klausītājs, bet ne darītājs, tas ir līdzināms vīram, kas savu miesīgo vaigu aplūko spogulī;
24Jo viņš sevi aplūkojis un nogājis un tūdaļ aizmirsis, kādā vaigā viņš bijis.
25Bet kas locīdamies ieskatās pilnīgā svabadības bauslībā un paliek pie tās, un nav aizmirsīgs klausītājs, bet tā darba darītājs, tas būs svētīgs savā darīšanā.
26Ja kam šķiet, ka tas Dievam kalpojot, un nesavalda savu mēli, bet savu sirdi pieviļ, tāda Dieva kalpošana ir nelietīga.
27Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tā Tēva priekšā ir šī, bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt neapgānītu no pasaules.
