1Tā Tas Kungs uz mani sacījis: ej un pērc sev linu jostu un jozies ar to ap saviem gurniem, bet neliec to ūdenī.
2Tad es pirku jostu pēc Tā Kunga vārda un apjozos ar to ap saviem gurniem.
3Un Tā Kunga vārds notika uz mani otru reiz un sacīja:
4Ņem to jostu, ko tu esi pircis, kas ap taviem gurniem, un celies, ej pie Eifrates un apslēp to tur kādā klints plaisumā.
5Un es gāju un to apslēpu pie Eifrates, kā Tas Kungs man bija pavēlējis.
6Tad pēc ilgāka laika Tas Kungs uz mani sacīja: celies, ej pie Eifrates un ņem to jostu no turienes, ko Es tev esmu pavēlējis, tur apslēpt.
7Tad es gāju pie Eifrates un raku un ņēmu to jostu no tās vietas, kur to biju apslēpis, un redzi, tā josta bija maitāta un nederēja vairs nekam.
8Tad Tā Kunga vārds uz mani notika un sacīja:
9Tā saka Tas Kungs: tāpat Es maitāšu Jūda lepnību un Jeruzālemes lielo lepnību.
10Šie niknie ļaudis, kas negrib klausīt Manus vārdus un staigā pēc savas sirds stūrgalvības un dzenās citiem dieviem pakaļ, viņiem kalpot un priekš viņiem klanīties, tie būs kā šī josta, kas nekam vairs neder.
11Jo kā josta pieglaužas pie vīra gurniem, tā Es visu Israēla namu un visu Jūda namu esmu Sev pieglaudījis, saka Tas Kungs, ka tie Man būtu par ļaudīm un par vārdu un par slavu un par godu, bet tie nav klausījuši.
12Tāpēc saki uz tiem šo vārdu: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: visi trauki top ar vīnu pildīti. Kad tie uz tevi sacīs: Vai tad mēs to nezinām, ka visi trauki ar vīnu top pildīti?
13Tad tev uz viņiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs: redzi, visus šās zemes iedzīvotājus, un ķēniņus, kas uz Dāvida goda krēsla sēž, un priesterus un praviešus un visus Jeruzālemes iedzīvotājus Es pildīšu ar reibumu.
14Un Es tos sadauzīšu vienu pret otru, tēvus un bērnus, visus kopā, saka Tas Kungs, Es nesaudzēšu un netaupīšu, nedz apžēlošos, ka Es tos neizdeldētu.
15Klausiet un ņemiet vērā, nelepojaties, jo Tas Kungs to runājis.
16Dodiet Tam Kungam, savam Dievam, godu, pirms tumsa metās, un pirms jūsu kājas piedauzās pie krēslības kalniem, un jūs uz gaismu gaidāt, bet Viņš to darīs par nāves ēnu un pārvērtīs par tumsību.
17Bet kad jūs to neklausīsiet, tad mana dvēsele raudās slepeni tādas lepnības dēļ. Un manas acis izlies gaužas asaras un asarām plūdīs, tādēļ ka Tā Kunga ganāmais pulks top aizvests cietumā.
18Saki uz ķēniņu un uz ķēniņieni: zemojaties, sēžaties zemē, jo viss jūsu galvas glītums, jūsu godības kronis, ir nokritis.
19Pilsētas pret dienvidiem ir aizslēgtas, un nav, kas tās atver, visa Jūda cilts ir aizvesta, tā ir pavisam aizvesta.
20Paceļat savas acis un raugāt, kas nāk no ziemeļiem. Kur ir tas ganāmais pulks, kas tev bija dots, tavas godības avis?
21Ko tu sacīsi, kad Viņš tev cels par galvu tos, ko tu sev pielabinājis par draugiem? Vai tad tevi sāpes nesagrābs, kā sievu, kas dzemdē?
22Un, kad tu tad savā sirdī sacīsi: Kāpēc man tas notiek? Tavu lielo noziegumu dēļ tavu drēbju vīles ir atsegtas un tavas kājas piesmietas.
23Vai Etiopiešu vīrs var savu ādu pārvērst jeb leopards savus raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, kad esat ieraduši ļaunu darīt.
24Tādēļ Es tos gribu izkaisīt kā pelavas, kas izput no tuksneša vēja.
25Šī būs tava daļa, tā tiesa, ko Es tev esmu nospriedis, saka Tas Kungs, tāpēc ka tu Mani esi aizmirsusi un paļāvusies uz meliem.
26Tad arī Es tavas drēbju vīles atsegšu pār tavu vaigu, ka tavs kauns top redzams.
27Jo Es esmu redzējis tavu laulības pārkāpšanu, tavu nešķīsto iekārošanu, tavu neganto maukošanu uz elku kalniem, laukā tavu negantību. Ak vai, tev, Jeruzāleme! Vai tad tu negribi palikt šķīsta, cik ilgi tas vēl būs?
