1Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
2Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
3Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
4Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
5Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
6Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
7Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
8Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
9Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
10Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
11Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
12Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
13Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
14Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
15Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
16Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
17Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
18Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
19Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
20Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
21Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
22Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
