1Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:
2Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība?
3Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno,
4Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!)
5Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi
6Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin.
7Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību?
8Viņa ir augstāka nekā debesis, — ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, — ko tu vari zināt?
9Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra!
10Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs?
11Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, pat vērā nelikdams.
12Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku.
13Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, —
14Ja tu to ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī,
15Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas.
16Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien.
17Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma.
18Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt.
19Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.
20Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdējā dvaša.
