1Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja:
2Cik ilgi vēl jūs grābstīsities pēc vārdiem? Pieņemiet padomu, un tad runāsim.
3Kāpēc mēs topam turēti par lopiem, un par muļķiem jūsu acīs?
4Tava dvēsele no dusmām plīst; vai tad tevis dēļ zeme paliks tukša un klintis celsies no savas vietas?
5Tomēr bezdievīgo gaisma izdzisīs, un viņa uguns liesma nespīdēs.
6Gaišums paliek tumšs viņa dzīvoklī, un viņa spīdeklis pār viņu izdziest.
7Viņa varas ceļi paliek šauri, un paša padoms viņu gāž.
8Jo viņa kājas to iedzen tīklā, un viņš staigā pār slazda valgiem.
9Valgs saista viņa pēdas, un saites viņu satver.
10Viņa valgs ir apslēpts zemē, un viņa slazds uz ceļa.
11Visapkārt bailība viņu iztrūcina un viņu dzen uz visiem soļiem.
12Nelaime taisās viņu rīt, un posts ir gatavs viņu gāzt.
13Tas ēd viņa miesas, un nāves pirmdzimušais rij viņa locekļus.
14Viņa cerība tiek atņemta no viņa dzīvokļa, un viņam jānoiet pie briesmu ķēniņa.
15Viņa dzīvoklī dzīvo visi sveši, uz viņa mājas vietu kaisa sēru.
16No apakšas sakalst viņa saknes, un no augšienes novīst viņa zari.
17Viņa piemiņa iznīkst no zemes, un slava viņam nepaliek pasaulē.
18No gaismas to izstumj tumsā un aizdzen no zemes virsas.
19Viņam nav nedz bērna, nedz bērnu bērna savos ļaudīs, un neviens neatliek viņa māju vietās.
20Kas rietumos, iztrūcinājās par viņa dienu, un kas austrumos, tos pārņem šaušalas.
21Tiešām, tā notiek netaisno dzīvokļiem un tādu ļaužu vietai, kas Dievu neatzīst.
