1Mans gars ir vājš, manas dienas nodzisušas, kaps man ir klāt.
2Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm.
3Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos!
4Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi.
5Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs.
6Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā.
7Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna.
8Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto.
9Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā.
10Tad nu jūs visi nāciet, tik (nāciet) atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā.
11Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi.
12Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klāt.
13Ko man vēl gaidīt, kaps būs mans nams; tumsā es uztaisīšu savu gultu.
14Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu.
15Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs?
16Kapā tā nogrims, kad it visiem pīšļos būs dusa.
