1Un Ījabs atbildēja un sacīja:
2Kā tu nu palīdzējis nestipram un stiprinājis nespēcīgo elkoni!
3Kā tu nu padomu devis negudram un saprašanu izrādījis ļoti skaidri!
4Kam tu teic šos vārdus, un kā dvaša no tevis iziet?
5Miroņi sāk trīcēt apakš ūdeņiem, un tie, kas tur mīt.
6Elle Viņa priekšā ir atvērta, un nāves bezdibenim nav apsega.
7Viņš zvaigžņu debesi gaisā izpletis un zemi piekāris, kur nekas.
8Viņš saņem ūdeni Savos mākoņos, un padebeši apakš Viņa nesaplīst.
9Viņš aizklāj Savu goda krēslu, Viņš izpleš tam priekšā Savu padebesi.
10Viņš ap ūdeņiem licis robežu, līdz kur gaisma un tumsa šķirās.
11Debess pīlāri trīc un iztrūcinājās no Viņa draudiem.
12Caur Viņa spēku jūra saceļas viļņos, un caur Viņa ziņu augstie viļņi tiek sašķelti.
13Caur Viņa vēju debess paliek skaidra, un Viņa roka nodur žiglo čūsku.
14Redzi, tā ir Viņa ceļu maliņa, un kāda lēna balss tikai, ko samanām; kas Viņa varas pērkonu varētu dzirdēt (un saprast)?
