1Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2Tik tiešām kā Dievs dzīvs, kas man taisnību neizspriež, un Visuvarenais, kas manu dvēseli apbēdinājis —
3Kamēr mana dvēsele vēl ir iekš manis un gars no Dieva manās nāsīs —
4Manas lūpas nerunās netaisnību, un mana mēle neteiks melus.
5Es nebūt nevaru teikt, ka jums taisnība; kamēr man dvaša zūd, es aizstāvēšu savu nenoziedzību.
6Es turēšos stipri pie savas taisnības un no tās neatlaidīšos; mana sirds mani nekož manu dienu pēc.
7Manam ienaidniekam būs palikt par blēdi, un manam pretiniekam par netaisnu.
8Jo kāda ir blēdnieka cerība, kad Dievs atņem un aizrauj viņa dvēseli?
9Vai Dievs klausīs viņa saukšanu, kad viņam uznāk bēdas?
10Jeb vai viņš var prieku dabūt pie Visuvarenā, vai viņš Dievu var piesaukt ikkatrā laikā?
11Es jums mācīšu, kāda ir Dieva roka; kāds Visuvarenā padoms, to negribu slēpt.
12Redzi, jūs visi to redzat, kāpēc tad jūs domājiet tukšas domas?
13Šī ir bezdievīga cilvēka alga pie Dieva un varas darītāju daļa, ko tie no Visuvarenā dabūs.
14Ja tam daudz bērnu, tad zobens nāk pār tiem, un viņa pēcnākamie nepaēdīs maizes.
15Viņa atlikušos mēris liek kapā, un viņa atraitnes nedabū raudāt.
16Kad viņš naudu sakrāj kā pīšļus un drēbes sagādā kā mēslus,
17Tad viņš gan sagādā, bet taisnie tās apvilks, un nenoziedzīgie dalīs to naudu.
18Viņš uztaisījis savu namu kā kode un kā gans uztaisa būdu.
19Bagāts tas apgūlās, un tad nekad vairs; viņš atdara savas acis, un nav vairs nekas.
20Bailība tam uzbrūk kā ūdens, naktī viņu aizrauj viesulis.
21Austriņa vējš viņu aizrauj, ka tas aiziet, un aizpūš viņu no savas vietas.
22(Dievs) šauj uz viņu un netaupa, no Viņa rokas tas bēg šurpu turpu.
23Par to sasit plaukstas un to aizsvilpo no viņa vietas.
