1Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus (laukuma);
8Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17Es salauzīju netaisnā dzerokļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. —
21Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
