1Tiešām, sudrabam ir savi ceļi, kur tas rodas, un kausējamam zeltam sava vieta.
2Dzelzs no zemes top ņemta, un no akmeņiem varš top kausēts.
3Tumsai gals likts, un caur caurim cilvēks izmeklē arī pašā galējā tumsā apslēptos akmeņus.
4Viņš izrok ceļu turp, kur neviens nedzīvo, un kur neviena kāja neved; tur viņš karājās un nolaižās tālu no cilvēkiem.
5No zemes virsas izaug maize, viņas apakša top apgriezta kā no uguns.
6Viņas akmeņos ir safīri, un tur rodas zelta graudi.
7Ne ērglis šo ceļu nav ieraudzījis, ne vanaga acs to nav redzējusi.
8Briesmīgi zvēri pa to nav gājuši, un lauva pa to nav staigājis.
9Cilvēks pieliek savu roku pie akmeņiem, un izrok kalnu pamatus;
10Viņš izcērt ceļus akmeņu kalnos, un viņa acs ierauga visādus dārgumus;
11Viņš aizdara ūdeņus, ka nesūcās cauri, un izved gaismā, kas ir apslēpts.
12Bet gudrību, kur to atrod, un kur mājo atzīšana?
13Cilvēks nezin, ar ko lai to pērk un dzīvo zemē to nevar uziet.
14Bezdibenis saka: te viņas nav; un jūra saka: tā nav pie manis.
15Zeltu par viņu nevar dot, nedz sudraba maksu par viņu iesvērt.
16To nevar uzsvērt ar Ofira zeltu nedz ar dārgiem oniksa un safīra akmeņiem.
17To neatsver ne zelts, ne spīdoši akmeņi, to nevar izmīt pret zelta glītumiem.
18Par pērlēm un kristālu nav ko runāt; jo gudrību mantot ir pārāki par pērlēm.
19Etiopijas zemes topāzs viņai nav līdzīgs, un visu šķīstais zelts viņu nepanāk.
20Nu tad, no kurienes nāk gudrība un kur mājo atzīšana?
21Jo tā ir apslēpta priekš visu acīm, kas dzīvo, un putniem apakš debess tā ir nezināma.
22Elle un nāve saka: ar savām ausīm gan esam dzirdējuši viņas slavu.
23Dievs pazīst viņas ceļu, un Tas zin viņas vietu.
24Jo Viņš skatās līdz pasaules galiem, Viņš redz, kas apakš visām debesīm.
25Kad Viņš vējam deva savu svaru un ūdeni nosvēra pēc mēra,
26Kad Viņš lietum sprieda likumu un zibenim un pērkonam ceļu,
27Tad Viņš to izredzēja un to izteica, Viņš to sataisīja un izdibināja,
28Un sacīja uz cilvēku: redzi, Tā Kunga bijāšana, tā ir gudrība, un atstāties no ļauna, tā ir atzīšana.
