1Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
2Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
3Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
4Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
5Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
6Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
7Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
8Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
9Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
10Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
11Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
12Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
13Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
14Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
15Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
16Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
17Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
18Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
19Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
20Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
21Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
22Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu —
23Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
24Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
25Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
26Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
