1Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
2Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, — kas varētu klusu ciest?
3Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.
4Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.
5Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.
6Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?
7Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?
8Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.
9Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.
10Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.
11Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.
12Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,
13Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.
14Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.
15Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.
16Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:
17Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?
18Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu,—
19Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kuru pamati pīšļos stāv, taps no kodēm maitāti.
20Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.
21Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.
