1Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti.
2Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību Visuvarenais no debesīm?
3Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?
4Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus?
5Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, —
6Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību.
7Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām:
8Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti.
9Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,
10Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas.
11Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem.
12Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu.
13Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani:
14Ko es tad varētu darīt, kad Stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?
15Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis (viena veida)?
16Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm,
17Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, —
18Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, —
19Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;
20Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām;
21Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos:
22Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.
23Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs.
24Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums;
25Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;
26Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja,
27Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);
28Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.
29Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma.
30Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, —
31Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?
32Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi —
33Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī
34Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm —
35Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis!
36Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.
37Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet —
38Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,
39Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties:
40Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.
