1Tad tie trīs vīri mitējās Ījabam atbildēt, tāpēc ka tas pats sevi turēja par taisnu.
2Bet Elihus, Baraheēļa dēls, tas Buzietis, no Rāma radiem, apskaitās pret Ījabu lielās dusmās, tāpēc ka tas savu dvēseli taisnoja pār Dievu.
3Viņš arī apskaitās par saviem trim draugiem, ka tie atbildes neatrada un tomēr Ījabu pazudināja.
4Jo Elihus bija gaidījis ar Ījabu runāt, tāpēc ka tie bija vecāki nekā viņš.
5Bet kad Elihus redzēja, ka atbildes nebija to triju vīru mutē, tad viņš apskaitās.
6Un Elihus, Baraheēļa dēls, tas Buzietis, atbildēja un sacīja: es esmu jauns, bet jūs esat veci, tāpēc es esmu gaidījis un bijājies, jums izteikt savu padomu.
7Es domāju: lai tie gadi runā, un gadu vairums lai izteic gudrību.
8Bet tas ir gars iekš cilvēka un Visuvarenā Dieva dvaša, kas tos dara gudrus.
9Veci nav tie gudrākie nedz sirmgalvji, kas prot tiesu.
10Tādēļ es gribu runāt, — klausiet mani, es arīdzan parādīšu savu zināšanu.
11Redzi, es esmu gaidījis uz jūsu vārdiem, esmu klausījies uz jūsu gudrību, vai jūs atrastu tos īstenos vārdus.
12Kad es nu jūs liku vērā, redzi, tad nav neviena, kas Ījabu būtu pārliecinājis, kas uz viņa vārdiem būtu atbildējis jūsu starpā.
13Tad nu nesakāt: mēs esam dzirdējuši gudrību; Dievs vien viņu pārvarēs, un ne cilvēks.
14Pret mani vēl viņš vārda nav cēlis, un ar jūsu valodu es viņam gan neatbildēšu. —
15Tie ir izbiedēti, vairs nevar atbildēt, tiem trūkst valodas.
16Es esmu gaidījis, bet tie nerunā, tie stāv klusu un vairs neatbild.
17Tad nu es atbildēšu savu tiesu, es arīdzan parādīšu savu zināšanu.
18Jo es esmu tik pilns vārdu, ka gars manu sirdi spiež.
19Redzi, mana sirds ir kā jauns vīns, kas nestāv vaļā, tā gribētu plīst, kā jauni ādas trauki.
20Es runāšu, lai es varu atpūsties, es atdarīšu savas lūpas un atbildēšu.
21Cilvēka vaigu es neuzlūkošu un nerunāšu nevienam pa prātam.
22Jo cilvēkam pa prātam runāt es nemāku, lai mans Radītājs mani ātri neaizņem projām.
