1Ījabs atbildēja un sacīja:
2Kaut manas vaimanas ar svaru svērtu un turpretī manas bēdas svaru kausā liktu!
3Jo tās tagad ir grūtākas nekā jūras smiltis, tāpēc mana mute muld.
4Jo tā Visuvarenā bultas ir iekš manis, mans gars dzer viņu ugunis, Dieva briesmas karo pret mani.
5Vai gan meža ēzelis zviedz, kad tam ir zāle? Vai vērsis mauj, kad tam sava barība?
6Vai jēlu var ēst bez sāls? Vai ir gardums olas baltumā?
7Ko mana dvēsele negribēja aizskart, tā nu ir mana bēdu barība.
8Kaut mana lūgšana notiktu, un Dievs man dotu, ko es gaidu,
9Kaut Dievs mani sadauzītu, kaut Viņš Savu roku izstieptu un mani satriektu!
10Tas man vēl būtu par prieku, un es vēl savās nežēlīgās sāpēs būtu līksms, ka neesmu aizliedzis tā Svētā vārdus.
11Kāds ir mans spēks, ka es vēl varētu cerēt, un kāds ir mans gals, ka manai dvēselei būtu jāpaciešās?
12Vai mans spēks ir akmeņu spēks, vai mana miesa ir varš?
13Vai man palīga netrūkst pavisam, un vai man padoms nav viss beidzies?
14Kam žēlastība pret savu draugu izšķīst, tas arī Visuvarenā bijāšanu atmet.
15Mani brāļi mani pieviļ kā strauts, kā strauta ūdeņi, kas notek;
16Sajukuši tie bija ar ledu, un sasniguši ar sniegu, —
17Tai laikā, kad karstums tos spiež, tad tie izsīkst, kad karsts metās, tad tie iznīkst no savas vietas.
18Viņu ceļi griežas sānis, tie iet uz tuksnesi un izzūd.
19Uz tiem skatās ceļa ļaudis no Temas un cer Šebas ceļa gājēji.
20Tie paliek kaunā ar tādu cerību un nosarkst, tur nonākdami.
21Tiešām nu jūs neesat it nekas, redzat briesmas un iztrūcinājāties.
22Vai es jeb kad sacīju: nesiet man un dodiet man dāvanas no sava padoma?
23Jeb glābiet mani no ienaidnieka rokas un pestījiet mani no varas darītāju rokas?
24Mācat mani, es cietīšu klusu, un pierādiet man, kur es maldījies.
25Cik spēcīgi ir taisni vārdi, bet ko norāj jūsu rāšana;
26Vai jūs esat apņēmušies vārdus aprāt? Vējam pieder izmisuša vārdi.
27Vai arī bāriņam gribat valgus mest un bedri rakt savam tuvākam.
28Bet nu, lūdzami, uzlūkojiet mani, jums acīs tiešām es nemelošu.
29Atbildiet jel, lai nenotiek netaisnība, atbildiet, jo mana taisnība vēl stāv.
30Vai tad uz manas mēles būs netaisnība, vai mana mute nemanīs, kas ir blēdība?
