1Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
2Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
3Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
4Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
5Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
6Manas dienas ir ātrākas nekā audēja spole un beidzās bez nekādas cerības.
7Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
8Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
9Mākonis iznīkst un aiziet, — tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām.
10Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
11Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
12Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka Tu ap mani noliec vakti?
13Kad es saku: mana gulta mani iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
14Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
15Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāk mirt nekā tā izģinst.
16Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
17Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
18Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
19Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
20Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
21Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
