1Un Viņš uz mācekļiem sacīja: “‹Bez tā tas nebūs, ka apgrēcības nenāk, bet, ak vai tam, caur ko tās nāk.›
2‹Tam būtu labāk, ka tam dzirnu akmeni piekārtu pie kakla, un to iemestu jūrā, nekā tas vienu no šiem mazajiem apgrēcinātu.›
3‹Sargājaties paši! Bet ja tavs brālis grēko pret tevi, tad pamāci to; un ja tas atgriežas,› ‹tad piedod tam.›
4‹Un ja tas ikdienas septiņ reiz grēko pret tevi un ikdienas septiņ reiz griezīsies pie tevis sacīdams: tas man ir žēl; tad tev būs viņam piedot.›”
5Un apustuļi uz To Kungu sacīja: “Vairo mums ticību.”
6Bet Tas Kungs sacīja: “‹Ja jums ticība būtu kā sinepju graudiņš, tad jūs varētu sacīt uz šo vīģes koku: izraujies ar saknēm un dēsties jūrā; un tas jums paklausītu.›
7‹Un ja kādam jūsu starpā ir kalps, kas viņam ar un gana, vai viņš tam, kad tas no lauka nāk, sacīs: nāc tūdaļ un apsēdies?›
8‹Vai viņš tam nesacīs tā: sataisi man, ko es šo vakaru ēdīšu, apjozies un kalpo man, kamēr es ēdu un dzeru, un pēc tam arī tu ēdīsi un dzersi?›
9‹Vai viņš kalpam pateiksies, ka tas ir darījis, kas tam bija pavēlēts? Nedomāju.›
10‹Tā arī jūs, kad jūs visu esat darījuši, kas jums pavēlēts, tad sakāt: mēs esam nelietīgi kalpi, jo kas mums pienācās darīt, to esam darījuši›.”
11Un notikās, ka iedams uz Jeruzālemi Viņš staigāja vidū caur Samariju un Galileju.
12Un kad Viņš kādā pilsētiņā nāca, tad Viņam desmit spitālīgi vīri sastapās, tie stāvēja no tālienes,
13Paceldami savu balsi, un sacīja: “Jēzu, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!”
14Un tos redzējis, Viņš uz tiem sacīja: “‹Ejat un rādieties priesteriem.›” Un notikās, ka tie aizejot tapa šķīsti.
15Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš tapis šķīsts, griezās atpakaļ un teica Dievu ar skaņu balsi,
16Un krita uz savu vaigu pie Viņa kājām un Viņam pateicās; un tas bija viens Samarietis.
17Un Jēzus atbildēja un sacīja: “‹Vai desmit nav tapuši šķīsti? Bet kur tad tie deviņi?›
18‹Vai tad cits neviens nav atradies, kas atpakaļ būtu griezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks›?”
19Un Viņš uz to sacīja: “‹Celies un ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.›”
20Un vaicāts no farizejiem, kad Dieva valstība nāks, Viņš tiem atbildēja un sacīja: “‹Dieva valstība nenāk ārīgi nomanāma.›
21‹Un arī nesacīs: redzi, še, vai: redzi, tur; jo redzi, Dieva valstība ir iekš jums.›”
22Un Viņš sacīja uz mācekļiem: “‹Nāks dienas, kad jūs vēlēsities vienu no Tā Cilvēka Dēla dienām redzēt, un neredzēsiet.›
23‹Un tie uz jums sacīs: redzi, še! Vai redzi, tur! Bet nenoejat, nedz dzenaties tam pakaļ.›
24‹Jo itin kā zibens, kas zibinādams spīd no viena debess gala līdz otram debess galam, tā arīdzan būs Tas Cilvēka Dēls Savā dienā.›
25‹Bet papriekš Viņam būs daudz ciest un tapt atmestam no šīs cilts.›
26‹Un itin kā bija Noas dienās, tā arīdzan būs Tā Cilvēka Dēla dienās.›
27‹Tie ēda, dzēra, precēja un tapa precēti līdz dienai, kur Noā šķirstā iegāja, un grēku plūdi nāca un visus noslīcināja.›
28‹Un tā kā notikās Lata dienās: tie ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja, uztaisīja ēkas;›
29‹Bet dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, tad uguns un sērs lija no debess un visus nomaitāja.›
30‹It tāpat būs tai dienā, kad Tas Cilvēka Dēls parādīsies.›
31‹Tanī dienā, kas būs uz jumta un viņa rīki namā, tas lai nekāpj zemē, tos paņemt; un tāpat, kas ir uz lauka, lai negriežās atpakaļ.›
32‹Pieminiet Lata sievu.›
33‹Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu.›
34‹Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā, viens taps pieņemts un otrs atstāts.›
35‹Divas kopā mals, — viena taps pieņemta un otra atstāta.›
36‹Divi būs laukā, viens taps pieņemts un otrs atstāts.›”
37Un tie atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kurā vietā, Kungs?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “‹Kur ir maita, tur sakrāsies ērgļi.›”
