Jēzus māca par pazemību un parabolu par farizeju un nodokļu ieņēmēju.
1Un Viņš tiem arī vienu līdzību sacīja, ka pienākas allažiņ Dievu lūgt un nepiekust,
2Un sacīja: “‹Bija soģis kādā pilsētā, tas no Dieva nebijās un no neviena cilvēka nekaunējās.›
Lūkas evaņģēlijs 18:3 - ‹Un viena atraitne bija tanī pilsētā; un tā nāca pie viņa sacīdama: izdod man tiesu pret manu pretinieku.›
3‹Un viena atraitne bija tanī pilsētā; un tā nāca pie viņa sacīdama: izdod man tiesu pret manu pretinieku.›
4‹Un viņš ilgu laiku negribēja. Bet pēc viņš sacīja pie sevis: jebšu es Dievu nebīstos un no neviena cilvēka nekaunos;›
5‹Tomēr, kad šī atraitne man gauži spiežas virsū, tad es tai gribu tiesu izdot, ka tā bezgala nākdama mani nenomāc.›”
6Un Tas Kungs sacīja: “‹Klausāties, ko netaisnais soģis saka.›
7‹Vai tad Dievs neizdos tiesu Saviem izredzētiem, kas dienām naktīm uz Viņu brēc, lai gan Viņš tiem liek gaidīt?›
8‹Es jums saku: Viņš tiem tiesu izdos īsā laikā. Bet, kad Tas Cilvēka Dēls atnāks, vai Tas gan ticību atradīs virs zemes?›”
9Bet Viņš arī sacīja uz kādiem, kas paļāvās uz sevi, ka esot taisni, un citus nicināja, šo līdzību:
10“‹Divi cilvēki gāja Dieva namā Dievu lūgt, viens farizejs, otrs muitnieks.›
11‹Farizejs nostājies lūdza, pats pie sevis šos vārdus sacīdams: es Tev pateicos Dievs, ka es neesmu kā citi cilvēki, laupītāji, netaisni, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks.›
12‹Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa sava padoma.›
13‹Bet muitnieks no tālienes stāvēdams negribēja nedz savas acis pacelt uz debesīm, bet sita pie savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!›
14‹Es jums saku: šis nogāja savā namā taisnots pār to otru; jo kas pats paaugstinājās, tas taps pazemots, un kas pats pazemojās, tas taps paaugstināts.›”
15Un tie arī bērniņus atnesa pie Viņa, ka Viņš tos aizskartu, bet to redzēdami mācekļi tos aprāja.
16Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja: “‹Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem; jo tādiem Dieva valstība pieder.›
17‹Patiesi, Es jums saku: ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš,› ‹tas nenāks tur iekšā.›”
18Un viens virsnieks Tam jautāja un sacīja: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai es iemantoju mūžīgu dzīvošanu?”
19Un Jēzus uz to sacīja: “‹Ko tu Mani sauci par labu? neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs.›
20‹Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; godā savu tēvu un savu māti.›”
21Bet tas sacīja: “Visu to esmu turējis no pašas jaunības.”
22Bet Jēzus to dzirdēdams uz to sacīja: “‹Vienas lietas tev vēl trūkst; pārdod visu, kas tev ir un izdali nabagiem; tad tev manta būs debesīs, un nāc un staigā Man pakaļ.›”
23Bet, šos vārdus dzirdot, tas ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts.
24Un Jēzus redzēdams, ka tas bija noskumis, sacīja: “‹Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā?›
25‹Jo vieglāki ir, kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!›”
26Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var kļūt Dieva valstībā?”
27Bet Viņš sacīja: “‹Kas cilvēkiem neiespējams, tas Dievam iespējams.›”
28Un Pēteris sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev pakaļ gājuši.”
29Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis mājas vai vecākus vai brāļus vai sievu vai bērnus Dieva valstības dēļ,›
30‹Kas to daudzkārtīgi neatdabūs šinī laikā, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.›”
31Un tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš uz tiem sacīja: “‹Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un viss taps piepildīts, ko pravieši rakstījuši par To Cilvēka Dēlu.›
32‹Jo Viņš taps nodots pagāniem un taps apmēdīts un lamāts un apspļaudīts;›
33‹Un tie To šaustīs un nokaus, un trešā dienā Viņš atkal augšām celsies.›”
34Bet viņi nesaprata no tā nenieka, un šī valoda viņiem bija apslēpta, un nesaprata to, kas bija sacīts.
35Bet gadījās, Viņam tuvu klāt nākot pie Jērikas, viens akls sēdēja ceļmalā un nabagoja.
36Bet kad tas ļaudis dzirdēja garām ejam, tad tas jautāja, kas tur esot.
37Un viņi tam atbildēja: “Jēzus no Nacaretes iet garām.”
38Tad tas brēca un sacīja: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”
39Bet tie, kas priekšā gāja, to apsauca, lai būtu klusu. Bet viņš vēl vairāk brēca: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”
40Bet Jēzus apstājās un pavēlēja, to atvest pie Sevis; bet kad tie to pie Viņa bija atveduši, tad Viņš to jautāja,
41Sacīdams: “‹Ko tu gribi, lai Es tev daru?›” Viņš atbildēja: “Kungs, ka varu redzēt.”
42Un Jēzus uz to sacīja: “‹Esi redzīgs, tava ticība tev palīdzējusi.›”
43Un tūdaļ viņš tapa redzīgs un Tam staigāja pakaļ, Dievu teikdams. Un visi ļaudis, kas to redzēja, slavēja Dievu.
