Jēzus sāk savu kalpošanu un māca kalnu runu, ieskaitot svētības.
Mārtiņa evaņģēlijs 5:1 - Bet kad Viņš ļaudis redzēja, tad Viņš uzkāpa uz kalnu un apsēdās, un Viņa mācekļi pie Viņa piestājās.
1Bet kad Viņš ļaudis redzēja, tad Viņš uzkāpa uz kalnu un apsēdās, un Viņa mācekļi pie Viņa piestājās.
Mārtiņa evaņģēlijs 5:2 - Un Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja un sacīja:
2Un Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja un sacīja:
Mārtiņa evaņģēlijs 5:3 - “‹Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo Debesu valstība viņiem pieder.›
3“‹Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo Debesu valstība viņiem pieder.›
Mārtiņa evaņģēlijs 5:4 - ‹Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti.›
4‹Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti.›
Mārtiņa evaņģēlijs 5:5 - ‹Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos.›
5‹Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos.›
Mārtiņa evaņģēlijs 5:6 - ‹Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti.›
6‹Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti.›
7‹Svētīgi tie sirdsžēlīgie, jo tie žēlastību dabūs.›
Mārtiņa evaņģēlijs 5:8 - ‹Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.›
8‹Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.›
Mārtiņa evaņģēlijs 5:9 - ‹Svētīgi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.›
9‹Svētīgi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.›
10‹Svētīgi tie, kas taisnības dēļ vajāti, jo Debesu valstība viņiem pieder.›
11‹Svētīgi jūs esat, ja Manis dēļ jūs lamā un vajā un visu ļaunu par jums runā, melodami.›
Mārtiņa evaņģēlijs 5:12 - ‹Esat priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs; jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bijuši.›
12‹Esat priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs; jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bijuši.›
Mārtiņa evaņģēlijs 5:13 - ‹Jūs esat zemes sāls; ja nu sāls nelietīga, ar ko tad to sālīs? Tā neder vairs nekam, bet tikai ārā metama un no ļaudīm saminama.›
13‹Jūs esat zemes sāls; ja nu sāls nelietīga, ar ko tad to sālīs? Tā neder vairs nekam, bet tikai ārā metama un no ļaudīm saminama.›
14‹Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.›
15‹Tā arī sveci iededzinājis, neviens to neliek apakš pūra, bet uz lukturi; tad tā visiem spīd, kas ir namā.›
16‹Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.›
17‹Nedomājiet, ka Es esmu nācis, atmest› ‹bauslību un praviešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt.›
18‹Jo patiesi, Es jums saku: tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte jeb raksta galiņš no bauslības, tiekams viss notiek.›
19‹Tāpēc, ja kas vienu no šiem vismazākiem baušļiem atmetīs un ļaudis tā mācīs, tas taps dēvēts vismazākais Debesu valstībā: bet ja kas darīs un mācīs, tas taps dēvēts liels Debesu valstībā.›
20‹Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka nekā rakstu mācītāju un farizeju, tad jūs Debesu valstībā nenāksiet.›
21‹Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut; un kas nokauj, tas būs sodāms caur tiesu.›
22‹Bet Es jums saku: kas ar savu brāli dusmo, tas būs sodāms caur tiesu; bet kas uz savu brāli saka: raka› ‹! Tas būs sodāms caur augsto tiesu; bet kas saka: ģeķi›‹! Tas būs sodāms elles ugunī.›
23‹Tāpēc, kad tu savu dāvanu uz altāra upurē un turpat atminies, ka tavam brālim kas ir pret tevi,›
24‹Tad atstāj tur altāra priekšā savu dāvanu un noej, izlīgsti› ‹papriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu.›
25‹Esi labprātīgs savam pretiniekam drīz, kamēr ar viņu vēl esi uz ceļa, ka pretinieks tevi nenodod soģim, un soģis tevi nenodod sulainim, un tu netopi iemests cietumā.›
26‹Patiesi, Es tev saku, tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.›
27‹Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts, tev nebūs laulību pārkāpt.›
28‹Bet Es jums saku, ka ikviens, kas sievu uzskata, to iekārodamies, tas ar viņu laulību jau pārkāpis savā sirdī.›
29‹Bet ja tava labā acs tevi apgrēcina, izrauj to un met nost; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē.›
30‹Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un met nost; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē.›
31‹Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķirās, tas lai tai dod šķiršanās grāmatu.›
32‹Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķirās bez vien maucības vainas dēļ, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.›
33‹Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams esi solījis.›
34‹Bet Es jums saku, ka jums ne pavisam nebūs zvērēt, nedz pie debess, jo tā ir Dieva goda krēsls,›
35‹Nedz pie zemes, jo tā ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta.›
36‹Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēji nevienu matu ne baltu pataisīt ne melnu.›
37‹Bet jūsu vārds lai ir: jā, jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna.›
38‹Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu.›
39‹Bet Es jums saku, ka jums nebūs pretī stāvēt ļaunam, bet kas tevi vaigā sit labajā pusē, tam sniedz arī otru›.
40‹Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam palaid arī uzvalku.›
41‹Un kas tevi dzen vienu jūdzi, ar to paej divus.›
42‹Dod tam, kas tevi lūdz, un neatraujies no tā, kas ko no tevis grib aizņemt.›
43‹Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāko mīlēt un savu ienaidnieku ienīdēt›.
44‹Bet Es jums saku: mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā,›
45‹Ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.›
46‹Jo ja jūs tos vien mīļojiet, kas jūs mīļo, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?›
47‹Un kad jūs sveicinājiet tikai savus brāļus, ko teicamu jūs dariet? Vai muitnieki nedara tāpat?›
48‹Tāpēc esat pilnīgi, tā kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs.›
