1Mans bērns, ņem vērā manu gudrību, griez savu ausi pie manas mācības,
2Ka tu sargi apdomību, un tavas lūpas glabā atzīšanu.
3Jo svešas sievas lūpas pil kā tīrs medus, un viņas mute ir glumāka nekā eļļa;
4Bet gals tai ir rūgts kā vērmeles, un ass kā abējās pusēs griezīgs zobens.
5Viņas kājas nokāpj nāvē, viņas soļi aizsniedz elli;
6Lai neapdomā dzīvības ceļus, viņas pēdas grozās, ka nezin kur.
7Nu tad, bērni, klausiet man un neatkāpjaties no manas mutes vārdiem.
8Lai tavs ceļš paliek tālu no viņas, un nenāc tuvu pie viņas nama durvīm,
9Ka tu nedod svešām savu jaunības spēku un savus gadus tam briesmīgam,
10Ka sveši nepieēdās no tava spēka, un tavs grūtais pūliņš nenāk svešā namā,
11Un tev pēcgalā nav jānopūšas, kad tava āda un miesa diltin nodilusi,
12Un tev nav jāsaka: “Ak, kā es esmu nīdējis pamācīšanu, un mana sirds smējusies par rāšanu,
13Un neesmu klausījis sava pamācītāja balsi, un savu ausi neesmu griezis uz tiem, kas mani mācīja!
14Ātri esmu es visā nelaimē iestidzis, vidū starp draudzi un ļaudīm!”
15Dzer ūdeni no savas akas, un tekošu ūdeni no sava avota.
16Vai tavi avoti lai iztek laukā, un ūdens upes uz ielām?
17Lai tās tev vien pieder, un nevienam svešam līdz ar tevi.
18Tavs avots lai ir svētīts, un tu priecājies par savas jaunības sievu.
19Ak kāda tā mīlīga, kā stirna, un daiļa, kā kalnu kaza! Pie viņas krūtīm pieglaudies allažiņ un ar viņas mīlestību ielīksmojies vienmēr!
20Un kādēļ tu, mans bērns, ar citu gribi jaukties un svešas sievietes krūtis apkampt!
21Jo cilvēka ceļi stāv priekš Tā Kunga acīm, un Tas sver visus viņa soļus.
22Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi, un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts.
23Bez pamācīšanas palicis, viņš nomirs, un savā lielā ģeķībā viņš gāzīsies.
