1Mans bērns, ja tu priekš sava tuvākā galvojis un roku devis priekš cita,
2Tad tu esi sasaistīts ar savas mutes valodu un savaldzināts ar savas mutes vārdiem.
3Tad dari jel tā mans bērns, un izglābies, ja tu savam tuvākam rokā esi nācis; ej, meties zemē priekš viņa un spied savu tuvāko;
4Nedod savām acīm miega, nedod savām acīm dusas;
5Izglābies kā stirna no viņa rokas un kā putns no mednieka rokas!
6Ej pie skudras, sliņķi, skaties viņas ceļus un topi gudrs!
7Lai tai nav valdnieka, ne virsnieka, ne kunga,
8Tā tomēr savu maizi sagādā vasarā, savu barību sakrāj pļaujamā laikā.
9Cik ilgi tu gulēsi, sliņķi? Kad tu celsies no sava miega?
10Guli maķenīt, snaudi maķenīt, saliec maķenīt rokas miegā;
11Tad tava nabadzība tev pienāks nākdama, un tavs trūkums, kā apbruņots vīrs.
12Nelieša cilvēks ir tāds negants vīrs, kas staigā ar netiklu muti,
13Met ar acīm, piegrūž ar kājām, zīmē ar pirkstiem.
14Netiklība ir viņa sirdī, viņš domā vienmēr uz ļaunu, saceļ ķildas.
15Tādēļ viņam nelaime nāks piepeši, viņš ātri taps satriekts un dziedināšanas nebūs.
16Šās sešas lietas Tas Kungs ienīst, un tā septītā viņam ir negantība:
17Lepnas acis, melu mēle un rokas, kas nenoziedzīgas asinis izlej,
18Sirds, kas negantus nodomus perē; kājas, kas mudīgas uz ļaunu skriet;
19Viltīgs liecinieks, kas droši melus runā, un kas ķildu ceļ starp brāļiem. —
20Mans bērns, glabā sava tēva pamācīšanu un nepamet savas mātes mācību.
21Sasien to allažiņ uz savas sirds un sien to ap savu kaklu.
22Kad tu staigā, tad tā tevi pavadīs; kad tu apgulies, tad tā tevi apsargās, un kad tu uzmodies, tad tā ar tevi runās;
23Jo pamācīšana ir spīdeklis, un mācība gaišums, un kad pārmāca un rāj, tas ir dzīvības ceļš;
24Ka tās tevi izsargā no negodīgas sievas, no svešas sievietes mīkstās mēles.
25Nekāro savā sirdī pēc viņas skaistuma, un lai viņa tevi nesagūsta ar savām acīm;
26Jo caur mauku tiek līdz maizes drupekļiem, un vīra sieva tev notvers pat dārgo dzīvību.
27Vai arī uguni var klēpī ņemt, un drēbes nesadegtu?
28Vai uz kvēlošām oglēm var iet un nesadedzinātu kājas?
29Tāpat, kas ieiet pie otra sievas; nesodīts nepaliks, kas to aizskar.
30Zaglim nepiedod, ka zog izsalcis, vēderu pildīt.
31Bet pieķerts tas septiņkārt atlīdzinās, visu sava nama padomu tas atdos.
32Kas ar sievu laulību pārkāpj, tam prāta nav; to tik dara, kas sev dzīvību grib nogalināt.
33Tam būs kāviens un kauns un negods bez gala;
34Jo viņas vīra dusmas iekarsušās netaupīs atriebšanas laikā.
35Tas nebēdās ne par kādu izpirkumu, un nebūs mierā, cik dāvanu arī nedotu.
