Psalma 102 ir izmisuma lūgšana no salmistes, kurš jūtas izolēts un atstāts viensētā no Dieva. Salmists sūdzas par savām fiziskajām vājībām un cilvēka dzīves īsību, lūdzot Dieva žēlastību un iejaukšanos.
1Bēdu cilvēka lūgšana, kad tas ir noskumis un savas žēlabas izgāž Tā Kunga priekšā. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, un mana saukšana lai nāk pie Tevis.
2Neapslēp Savu vaigu priekš manis, atgriez Savu ausi pie manis bēdu laikā; tai dienā, kad es saucu, paklausi mani drīz.
3Jo manas dienas ir iznīkušas kā dūmi, un mani kauli ir izdeguši kā pagale.
Psalmi 102:4 - Mana sirds ir sasista un izkaltusi kā zāle, tā ka es aizmirstu pat savu maizi ēst.
4Mana sirds ir sasista un izkaltusi kā zāle, tā ka es aizmirstu pat savu maizi ēst.
5Mani kauli līp pie manas miesas no kaukšanas un nopūšanās.
6Es esmu tā kā dumpis tuksnesī, es esmu kā apogs izpostītās vietās.
7Es esmu nomodā un tāpat kā vientulis putns uz jumta.
8Mani ienaidnieki mani nievā cauru dienu; kas pret mani trako, tie mani dara par lāsta vārdu.
9Jo es ēdu pelnus kā maizi un sajaucu savu dzērienu ar asarām,
10Tavas bardzības un dusmības pēc, jo Tu mani esi pacēlis un atkal nogāzis.
11Manas dienas ir kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle.
12Bet Tu, Kungs, paliec mūžīgi un Tava piemiņa līdz radu radiem.
13Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo jau ir laiks par viņu apžēloties, jo tas nospriestais laiks ir atnācis.
14Jo Tavi kalpi mīļo viņas akmeņus un žēlojās, ka tā guļ pīšļos.
15Tad pagāni bīsies Tā Kunga Vārdu, un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību,
16Kad Tas Kungs Ciānu uztaisīs un parādīsies Savā godībā.
17Viņš griežas pie bēdu ļaužu lūgšanas un nenicina pielūgšanu.
18Lai tas top uzrakstīts pēcnākamiem, un tie ļaudis, kas vēl taps radīti, slavēs To Kungu.
19Jo Viņš skatās no Savas svētnīcas augstuma, Tas Kungs lūko no debesīm uz zemi,
20Ka Viņš dzird cietumnieku nopūšanos un atsvabina nāves bērnus;
21Ka Tā Kunga vārds top sludināts Ciānā un Viņa slava Jeruzālemē,
22Kad tautas sapulcējās kopā un valstis, Tam Kungam kalpot.
23Bet Viņš ir pazemojis ceļā manu spēku un paīsinājis manas dienas.
24Es saku: mans Dievs, neņem mani nost pusmūžā. Tavi gadi paliek līdz radu radiem.
25Senlaikus Tu esi nodibinājis zemi, un debesis ir Tavu roku darbs.
26Tās zudīs, bet Tu pastāvēsi; tās sadils visas, kā drēbes; Tu tās pārvērtīsi kā drānas, un tās pārvērtīsies;
27Bet Tu paliec tas pats, un Tavi gadi nebeigsies.
28Tavu kalpu bērni paliks, un viņu dzimums būs pastāvīgs Tavā priekšā.
