Psalmi

Psalmu 1 nosaka toni pārējai Psalmu grāmatas daļai, uzzīmējot kontrastu starp diviem ceļiem: taisnīgo ceļu un bezdievīgo ceļu. Psalmā tiek uzsvērta svētība tiem, kas meditē Dieva likumā dienu un nakti, līdzinot tos kokiem, kas sēti pie ūdens strautiem un nes augļus savā laikā. Pretēji, bezdievīgie tiek attēloti kā izkaisīta skaidi, ko aiznes vējš, tiem trūkstot stabila pamata un būdami likteņa postā.

Psalmu 2 atspoguļo Dieva visaugstāko varu pār visām tautām un ķēnišiem. Tas paziņo, ka tautu pretestība pret Dievu un Viņa svētīto ķēni ir veltīga un brīdina tautas pazemoties Viņa priekšā, lai nenokļūtu Viņa dusmās.

Psalmos 3. nodaļā Dāvids izteica savu pārliecību un uzticību Kungam vidū lielās nemierīgu laiku un neziņas laikā. Pārliecinoties, ka viņu ietekmē draudi un uzbrukumi no savām pretiniekiem, Dāvids paļāvās uz Dieva stabilitāti mīlestībā un glābšanā, lai aizsargātu viņu. Viņš paziņoja, ka Kungs ir viņa vairogs un cerības avots, un galu galā viņš nebūs baidījies.

Psalmu 4 ir Dāvida lūgšana, kurā viņš meklē palīdzību un vadību no Dieva grūtību laikos. Dāvids izsaka savu pārliecību par Dieva spēju dzirdēt un atbildēt viņa lūgšanām, vienlaikus brīdinot pret pasaules bagātību vajāšanu un viltus dievu meliem.

Pslams 5 ir Dāvida lūgums, kurā viņš lūdz Dieva palīdzību un aizsardzību no savu ienaidnieku. Dāvids izsaka savu ticību Dieva taisnībai un lūdz vadību, kad viņš saskaras ar ļaunumu apkārtējo vidū. Nodaļā tiek runāts arī par netaisno likteni un svētībām, kas nāk tiem, kas patvērumu meklē Kungā.

Psalma 6 ir sirsnīgs sauciens pēc žēlastības no personas, kurai liekas, ka viņu apdraud grūtības. Psalmdzejnieks izsaka savu nomācošo stāvokli dzīvās bildēs, aprakstot savas asaras, ciešanas un fizisko vājumu. Neskatoties uz savām cīņām, psalmdzejnieks tomēr saglabā ticību, ka Dievs noklausīs viņu lūgšanu un izglābs no viņa ciešanām.

Psalmā 7 Dāvids saucās pie Kunga aizsardzībai no ienaidniekiem, kuri viņu vajā. Viņš uzticas Kunga taisnīgajai tiesai un lūdz Viņu aizsargāt sevi no tiem, kas vēlas viņam nodarīt ļaunumu. Dāvids pacēlās Kungā, atzīstot Viņu kā vienīgo patvēruma un stipruma avotu.

Psalms 8 ir slavas himns par Dieva velni un Viņa radījumu mākoņošanu. Psalmists brīnās par visuma neizsakāmo lielumu, un tomēr, Savā nebeidzamajā gudrībā, Dievs ir piešķīris godu un godību cilvēkiem, padarot viņus par valdniekiem pār Saviem radījumiem.

Psalmu 9 galvenais nodarbojas ar pateicību un pārliecību par Dieva nemainīgo taisnīgumu. Psalmists teic Dievu par atpestīšanu no ienaidniekiem un aicina visus cilvēkus atzīt Viņa godību un taisnīgumu. Psalmē atzīst, ka Dieva spriedumi ir taisnīgi un ka ļauniešiem galu galā pienāks viņu nopelnītā sods.

Psalms 10 ir kārtauztums par taisnīgu personu, kas redz, kā bezdievji auglā un pērk un kaļ. Psalmiste sauc Dievu, jautādama, kāpēc Viņš šķiet tālu un paslēpies, kamēr bezdievji apspiež nabadzīgos un neaizsargātos. Psalms noslēdzas ar lūgumu Dievam iejaukties un likvidēt bezdievību.

Psalmu 11 ir aicinājums uzticēties Kungam grūtību un bīstamu apstākļu laikā. Psalmists sastopas ar lielu nelaimi, bet paziņo, ka viņš neaizbēgs kā putns pie kalniem. Tā vietā viņš patvērumu meklē Kungā. Psalms arī uzsver, ka Kungs ir taisnīgs un tiesās bezdievjīgos.

Psalm 12 runā par sabiedrības stāvokli, kur naids izvairo un ticīgie ir mazā skaitā. Mozulis ir skumjš par melošanu un nodevību izplatību un aicina Dievu atbrīvot apspiestos un vest taisnību ļaundariem.

Psalmu 13. nodaļā psalmu rakstnieks sauc Dievu ar izmisumu un bezcerību, jūtoties aizmirstu un atstātu. Neskatoties uz savām sajūtām, viņš izvēlas iemīt ticību un paļauties uz Dieva nenovēršamo mīlestību, teicot Viņu par Viņa labestību, žēlastību un pestīšanu.

Psalmu 14 apraksta to stāvokli, kuri noraida Dievu un izvēlas dzīvot savas dzīves bez Viņa. Nodaļa attēlo šādu lēmumu lietišķumu, jo tas galu galā noved pie iznīcības un izmisuma.

Ģenative speculative paradigma atkal ieguj dažādas divdabja.

Psalmu 16. nodaļā Dāvids izsaka dziļu uzticību Dievam kā savam patvērumam un visas savas svētības avotam. Neraugoties uz briesmām un kārdinājumiem apkārt, Dāvids paziņo, ka viņu neizkustinās, jo viņš vienumēr ir likts priekšā Kungam. Viņš atzīst, ka Dievs ir vienīgais, kas patiesi var apmierināt un apsola sev, ka Dievs viņu nekad neatstās.

Psalms 17 ir Dāvida lūgums, kurā viņš lūdz Dievu dzirdēt un atbildēt uz viņa lūgumu par aizsardzību pret saviem ienaidniekiem, kuri viņu vajā netaisnīgi. Dāvids izpauž savu ticību Dieva taisnībai un taisnīgumam, kā arī pārliecību, ka viņš tiks attaisnots savu ienaidnieku acu priekšā. Viņš meklē patvērumu Dieva spārnu ēnā un lūdz Dieva vadību, lai izvairītos no bezdievīgo ceļiem.

Psalma 18 ir skaista pateicības izpausme Dāvida pateicībai Dievam par atbrīvošanu no saviem ienaidniekiem. Caur dzīvām attēlojumu un sirdsildīgām vārdiem Dāvids pateicas Dievam par to, ka Viņš ir viņa akmens, viņa cietoksnis un viņa glābējs grūtību laikos. Viņš atceras šausmas, ar kurām saskārās, un bezcerības dzīļus, ko viņš izjuta, bet viņš arī atceras, kā Dievs viņu izglāba un aizveda viņu uz droša un droša vietas.

Psalmu 19 raksturo skaista deklarācija par Dieva godību gan radīšanā, gan likumā. Tas sākas ar augstā pieminekļa aprakstu debesīs, kas sludina Dieva godību bez vārdiem. Pēc tam psalms vēršas pie Dieva likuma pacelšanas, kas ir pilnīgs, drošs, pareizs un patiess. Psalma autors atzīst, cik svarīgas ir dzīves dodjošās īpašības, pakļaujoties Dieva likumam, un noslēdz ar lūgumu, lai viņa vārdi un domas būtu patīkami Dievam.

Psalmu 20 ir Izraēlas tautas lūgšana, kurā lūdz Dieva palīdzību grūtību laikos, it īpaši karu laikos. Psalmists pauž pārliecību par Dieva spēju atbildēt uz viņu lūgšanām un aizsargāt viņus kaujās. Lūgšanas centrā ir Dieva žēlastības un svētības meklēšana, uzticēšanās Viņa spēkam nodrošināt uzvaru un panākumus.

Psalms 21 svin uzvaras valdi ķēniša dzīvesveidā, kurš uzticas Dievam. Salmdzejnieks slavē Dievu par savu lūgumu dzirdēšanu, viņam veiksmi piedodot un svētīdams viņu ar bagātu prieku un garu dzīvi. Viņš paziņo, ka ķēniša ienaidnieki tiks sakauti un Dieva vārds tiks augsti celta mūžīgi.

Psalmu 22 ir neapstrādāta un emocionāla izpausme par psalmistu lūgumu Dievam. Psalmists jūtas atstāts un vientuļš, bet galu galā izpauž ticību un uzticību Dieva palīdzībai.

Psalms 23 apliecina Dāvida pārliecību par Dieva mīlestību un vadību. Dāvids redz Dievu kā savu ganītāju, kas nodrošina viņam visu, ko nepieciešams, un pasargā no posta. Psalms veicina uzticēšanos Dievam, pat arī briesmu acīs, un parāda labumus būt vienam no Dieva aitu.

Psalmu 24 svin Dieva valdību pār visu zemi un svētību nepieciešamību, lai tuvinoties Viņa klātbūtnei. Psalmu autors iesaka Jeruzalemes vārtiem un durvīm pacelt galvas, lai varētu ienākt Slavējamais Karalis. Nodaļa noslēdzas ar Dieva mūžīgo valdību apustulēšanu un aicinājumu Viņu pielūgt svētumā un dievbijībā.

Psalmu 25 ir lūgšana par vadību un aizsardzību, kad psalamnieks sastop grūtības un ienaidniekus. Psalamnieks izsaka uzticību Dieva mācībām un žēlastībai, un lūdz Dieva piedošanu un vadību, lai viņu vadītu pareizajā ceļā. Psalms noslēdzas ar cerības un uzticības vārdiem Dieva labestībai.

Psalmu 26 ir karal Daivida lūgšana, kurā viņš izpauž pilnīgu uzticēšanos Dieva taisnībai, sejot viltus apsūdzības un pretiniecību no savām ienaidniekiem. Daivids Dieva priekšā izvirza savu nevainību pierādījumu un meklē Viņa vadību un aizsardzību. Viņš apstiprina savu uzticību Dievam un izsaka nicinājumu pret ļaundariem, kuri nepievēršas Viņa ceļiem.

Psalmu 27 ir Dāvida dziesma, kurā viņš izsaka neatlaidīgu uzticību Kungam laikā, kad ir pārbaudījumi un ienaidnieki. Viņš apliecina savu pārliecību par Dieva aizsardzību un vēlmi dzīvot viņa klātbūtnē visas savas dzīves dienas.

Psalma 28 stāsta, kā Dāvids aicina Dievu palīdzēt un aizsargāt no savu ienaidnieku uzbrukumiem. Viņš apliecina Dievu kā savu akmeni un patvērumu un lūdz Viņu sodīt tos, kas daro ļaunu. Dāvids paļaujas uz Dieva stiprumu, mīlestību un uzticību.

Psalmu 29 ir spēcīgs attēls par Dieva augstāspriegumu, kas izpaužas vētrā. Psalma autors aicina visu radību slavēt Dievu par Viņa spēku, godību un suverenitāti pār dabu. Ikonomija par pērkoniem, zibeņiem un plūdiem uzsver Dieva spēku un varu pār visu.

Psalma 30 ir himna, kas atzīst Dieva uzticību un izglābšanu no dažādām briesmām. Poēts pārdomā par brīžiem, kad viņš izsaucās pie Dieva bēdās un jutās tuvu nāvei, bet Dievs dzirdēja viņa saucienus un viņu dziedināja. Poēts mudina citus pateikties Dievam un atgādina, ka Viņa dusmas ir tikai pagānība, bet Viņa žēlastība turpinās mūžīgi.

Psalmu 31. nodaļā psalmists aicina Dievu izglābt no ienaidniekiem, paudis pārliecību par Dieva aizsardzību un uzticamību. Viņš atceras pagājušos gadījumus, kad Dievs viņu glābis, un deklarē savu ticību Dieva nemainīgajai mīlestībai.

Pajumtēls 32 ir spēcīgs izpildspēja par atzīšanos un slavēšanu. Autors pārdomā grēka, kas nav atzīts, ciešanu un brīvību un prieku, kas nāk no vainas atzīšanas Dieva priekšā. Psalmdzejnieks mudina visus, kas lasa, vērsties pie Kunga atzīšanās, uzsverot Dieva uzticamību un mīlošās dabas.

Psālms 33 ir aicinājums pielūgt un slavēt Visuma Radītāju. Psalmodists mudina draudzi dziedāt jaunas dziesmas par prieku un pateicību, jo Dieva vārds ir uzticams un viņa darbi ir taisnīgi. Psalmodists uzsver, ka Dievs ir pārvaldnieks pār tautām un ka viņš memorē ļauno plānus. Psalms beidzas ar lūgumu Dievam turpināt izrādīt savu neatlaidīgo mīlestību un žēlastību tiem, kas paļaujas uz Viņu.

Psalmu 34 ir slavas un uzticēšanās Kungam izteikums. Autors, Dāvids, pārdomā par savām personīgajām pieredzēm par Dieva uzticēšanos bēdu laikos un kā Kungs glābj un aizsargā tos, kuri Viņu piesauc.

Psalma 35 ir veltīga lūgšana, lai Dieva taisnība tiktu īstenota pret psalmu ienaidniekiem. Tā ir dzejoļu apraksts par viņu ļaunumu un psalmista nevainību. Psalmists aicina Dievu viņu aizstāvēt un atklāt patiesību par viņa apsūdzētājiem.

Psalmu 36 atspoguļo cilvēka ļaunumu un to salīdzina ar Dieva nepārkāpīgo mīlestību un uzticību. Salmodisks apgalvo, ka Dieva mīlestība sasniedz debesis un viņa uzticība sasniedz debesis. Viņš mudina lasītāju patvērumā meklēt Dievu un atrast apmierinājumu viņa bagātajā svētībā.

Psalmu 37 atgādina mums uzticēties Dieva plānam un nerūpēties par ļaunumu, kas apkārtnē mūs apņem. Autors mūs iedrošina priecāties Kungā, uzticēt Viņam savus ceļus un ticēt, ka Viņš mums piepildīs sirds vēlmes. Psalmiste arī brīdina pret skaudību un uztraukšanos par ļaundaru veiksmēm, jo visbeidzot Dievs nes soda tiesu visiem.

Psalmu 38. nodaļā Dāvids raudā pie Dieva no sāpēm par savām grēcīgajām darbībām, kas ir izraisījušas viņam gan fiziskas, gan emocionālas ciešanas. Viņš lūdz piedošanu un dziedēšanu, atzīstot, ka viņa bēdas ir viņa paša darbības rezultāts. Neskatoties uz saviem mokiem, Dāvids tic Dieva žēlastībai un spēkam viņu atjaunot.

Psalmu 39 ir dziļa personiska meditācija par cilvēka dzīves laikuma pārejošumu. Runātājs pārdomā par savu nāvīgumu un īslaicīgumu uz zemes. Psalmodists cīnās ar spriedzi starp būt gan galējam, gan mūžīgam, un saskaras ar savu grēcīgumu svaru.

40. psalma ir atspoguļojums par Dāvida pieredzi, gaidot uz Kunga iejaukšanos viņa dzīvē, kad viņš atceras, kā Dievs viņu izglāba no izmisuma un ielika viņu stiprā zemē. Dāvids liecina par Dieva labestību, piedāvājot pateicības dziesmas un paklausību. Viņš apstiprina savu uzticību Kungam un aicina citus pievienoties teiksmā, atzīstot Dieva nemainīgo mīlestību un uzticamību.

Psalmu 41 ir lūgšana Karalim Dāvidam, kurš izsaka savu saucienu pēc palīdzības un ticību Dieva žēlastībai. Viņš atzīst grēkus, kādus ir paveicis, un ienaidnieku nodevību. Tomēr viņš tic, ka Dievs viņu dziedinās un pasargās no ienaidniekiem. Dāvids apņemas turpināt iežēlēt nabadzīgos un lūdz Dieva svētības sev.

Psalmu 42 izsaka Psalmista dziļo ilgas pēc Dieva klātbūtnes un viņa cīņas ar bezcerības un atsvešinātības sajūtām. Psalmists atceras pagātnes laikus, kad viņš cildināja Dievu kopā ar citiem un izsauc Dievu palīdzībai un izglābšanai no savām ienaidniekiem.

Psalma 43 ir lūgums psalmistam, mudinot Dievu izglābt viņu no ienaidniekiem un vadīt to pareizajā ceļā. Psalma autors izsaka savu bezcerību un prasa, kāpēc Dievs ir viņu atstājis, bet arī apstiprina savu uzticību Dievam un vēlmi pielūgt Viņu.

Psalma 44 ir lūgšana par sūdzību un lūgumu palīdzībai grūtību laikos. Psalmists atceras Dieva uzvaras un uzticību pagātnē un jautā, kāpēc Dievs likās atstājis viņus viņu pašreizējā situācijā. Kaut arī viņi piedzīvo netaisnīgu ciešanu, psalmists paliek uzticīgs Dievam un paļaujas uz Viņa mīlestību un žēlastību.

Psalmu 45 ir kāzas dziesma, kas svin karaļa un viņa līgavas savienību. Dzejnieks iemūžina pāra skaistumu un greznību, līdzinot to dārzam ar vērtīgām garšvielām un taisnības tronim. Līgava tiek slavēta kā karaliene starp saviem vienaudžiem, rotāta ar zeltu un greznu apģērbu, kamēr līgavainis ir aprakstīts kā spēcīgs kareivis un tautas līderis.

Psalmu 46 atzīst Dievu kā galveno spēka un patvēruma avotu, pat ķaosā un postā. Gaidītājs mums apliecinā: neskatoties uz to, kas notiek, mēs varam uzticēties Dievam, lai mūs aizsargātu un būtu kopā ar mums.

Psalme 47 ir Dieva valdīšanas un Viņa uzvaras pār visas zemes svinības. Autors aicina visus cilvēkus ar prieku un entuziasmu slavēt Dievu, atzīstot Viņa pārākumu pār visiem citiem dieviem un valdniekiem. Psalme arī atzīst Dieva aizsardzību pret Saviem izredzētajiem ļaudīm un Viņa lomu kā galīgās valdnieka un tiesnesi visām tautām.

Psalmu 48 slavina Cīonu, Dieva pilsetu, par tās drošību, skaistumu un lieliskumu. Psalms pacels Dievu kā pilsetas aizstavju un karali, akcentējot, ka cilvēki priecājas un uzticas Viņam. Psalms iedvesmo citus nākt un aplūkot pilsetas godību un pievienoties tās pielūgšanai.

Psalma 49 ir dzejolis, kas atgādina, ka bagātība un bagātība nevar pasargāt mūs no nāves. Salmists aicina visus, no nosodītajiem līdz bagātiem, pievērst uzmanību un saprast dzīves īslaicīgo dabu. Viņi iedrošina klausītājus uzticēties Dievam, nevis mantiskajiem īpašumiem, jo bagātība nekad patiesi nevar nodrošināt mūžīgu drošību.

Psalmitu 50, Dievs atklāj sevi kā taisnīgo Tiesnesi, kurš prasīs visiem cilvēkiem par atbildību par viņu darbībām. Viņš aicina Savu tautu piedāvāt patiesu pielūgsmi, atgriezties no savām grēcīgajām darbībām un paļauties uz Viņa glābiņu. Psaļmi noslēdzas ar brīdinājumu grēciniekiem un apsolījumu pestīšanos taisnajiem.

Psalmu 51 ir lūgums par nobeigumu un lūgšana par Dieva žēlastību pēc ķēniša Dāvida sakariem ar Batšeibu un viņas vīra Urija nogalināšanu. Dāvids atzīst savu grēkošanu un lūdz Dieva piedošanu, lūdzot tikt notīrīts un atjaunots. Viņš atzīst, ka tikai Dievam ir vara viņu attīrīt un radīt šķīsto sirdi viņā.

Psalmu 52 ir noskumuma dziesma par postu, ko izraisījis viltīgs cilvēks. Dzejnieks izpauž savu frustrāciju un dusmas pret ļaundariem, kuri uzticas savam bagātībai un cenšas nodarīt ļaunumu taisnajiem. Dzejnieks aicina uz Dievišķu tiesu un teic Dievu par Viņa taisnību.

Psalmu 53 ir sūdzība par taisnīgo ļaunumu tiem, kas noliedz Dievu. Psalmodists paust savu izbrīnu par nejēdzīgumu tiem, kas noraida Dieva pastāvēšanu un nodarbojas ar neētisku uzvedību. Psalmodists arī izpauž pārliecību, ka Dievs beigās likvidēs šo indivīdu ļaunumu.

Psalm 54 ir lūgšana par izrāvienu no ienaidniekiem. Dāvids izsaka savu uzticību Dievam, kurš ir viņa palīgs un uzturētājs. Viņš lūdz Dievu glābt viņu no ienaidniekiem, kuri cenšas ķēst viņa dzīvību. Lai gan atrodas stresa situācijā, Dāvids paliek pārliecināts par Dieva uzticamību un paziņo savu pārliecību, ka Dievs viņu izrāvēs.

Psalmu 55 ir dzejnieka skumjš sūdzības netaisījums, kurš ir piedzīvojis nodevi no tuva drauga. Viņš izsaka savu bēdu, bailēm un sajukumu, ko izraisījusi nodevība. Dzejnieks arī apstiprina savu ticību Dievam, kuru viņš uzskata par palīgu sarežģītajā situācijā.

Psalmā 56 Dāvids izpauž savas ciešanas un bailes vajāšanas vidū. Neskatoties uz bailēm, viņš izvēlas uzticēties Dievam un slavē Viņu par Viņa uzticību viņu izglābšanā no ienaidniekiem.

Psalms 57. nodalījums: Psalma 57. nodaļā Dāvids lūdz Dieva žēlastību un aizsardzību lielās bēdās. Viņš apliecina savu uzticību Dieva uzticamībai un slavina Viņu par Viņa pastāvīgo mīlestību un uzticamību. Dāvids beidz psalmu ar deklarāciju par savu nodomu slavēt un pateikties Dievam tautu vidū.

Psalms 58 ir aizraujoša lūgšana Dievam, lai nesoda taisnību un spriedienu pret ļaundariem. Psalmiste nosoda tos, kuri apspiež citus un ļaunprātīgi plāno, deklarējot, ka pat no dzimšanas brīža viņi ir novirzījušies no Dieva ceļiem. Viņi ir kā indīgi čūskas, kas atsakās paklausīt saprāta un taisnības balsi.

Psalmu 59. nodaļā Dāvids lūdz Dievu izglābties no savu ienaidnieku pārkāpumiem. Viņš apraksta ļaunumu un žēlastību tiem, kas cenšas viņam kaitēt, bet viņš uzticas Dieva aizsardzībai un lūdz Viņu rīkoties viņa labā.

Psalmu 60 ir Dāvida lūgums, kurā viņš lūdz Dievu atjaunot Izraēlas spēku un dot uzvaru pār ienaidniekiem. Dāvids paust savu ticību Dievam un apzinās, ka bez Viņa palīdzības viņu centieni būtu veltīgi. Lai arī viņi pašlaik saskaras ar grūtībām, Dāvids atgādina savai tautai, ka Dievs ir uzticīgs un atbildēs uz viņu lūgumiem, ja viņi turpinās Viņu meklēt.

Psalmu 61 izsaka gribējumu atrast patvērumu Kungā. Psalmiste sauc uz Dievu palīdzību grūtību situācijā un galu galā atrod mieru un drošību Kunga klātbūtnē.

Psalmu 62, rakstnieks apliecina savu uzticību Dievam, savam akmensļaukam un glābējam. Viņš uzsver Dieva aizsardzības drošību un veltīgumu paļauties uz pasaulīgo varu vai bagātību. Psalms aicina visus likt savu uzticību Dievam un izlīt savu sirdi Viņam lūgšanās.

Psalma 63 attēlo psalma autora dziļo ilgas un slāpes pēc Dieva. Tā tika uzrakstīta laikā, kad valdīja liela grūtības, iespējams, kad Dāvids atradās Jūdas tuksnesī, bēgdams no savas dēla Absaloma sacelšanās. Neskatoties uz apstākļiem, Dāvids galvenokārt koncentrējas uz savu attiecību ar Dievu. Viņš runā par savu slāptu vēlmi pēc Dieva klātbūtnes un savu apmierinājumu Dieva nemitīgajā mīlestībā.

Psailma 64 ir psalmista lūgums Dievam par aizsardzību pret ienaidniekiem, kuri cenšas viņu ievainot ar savām viltīgajām intrigām un vērienīgajiem vārdiem. Psailmists izsaka savu uztraukumu un bailes, bet arī savu uzticību Dieva taisnībai un atpestīšanai.

Psalms 65 izsaka dziļu pateicību un ieraudzītu cieņu pret Dievu kā zemes radītāju un uzturētāju. Psalmiste brīnās par dabas brīnumiem, piemēram, kalniem un jūrām, dziedot par Dieva aprūpi visiem dzīvajiem radījumiem. Psalms noslēdzas ar paziņojumu par Dieva bagātajām svētībām.

Psalmu 66 ir dzīvs slavinājuma un pateicības izpausme Dievam. Psalmists aicina visus tautu cilvēkus pievienoties prieka saucieniem Dievam, dziedāt slavas viņa vārdam un pasludināt viņa brīnumainos darbus. Psalmists stāsta par izglābišanu no bēdām un spiešanām, un liecina par Dieva spēku un ticību.

Psalmu 67 ir lūgšana par Dieva svētību visām zemju tautām. Psalmiste lūdz Dievu būt žēlīgam pret tām un lai Viņa seja spīdētu uz tām, lai tās varētu pazīt Viņa ceļus un pestīšanu. Psalmiste pauda pārliecību par Dieva spēju svētīt visas tautas un mudina tās slavēt Viņu par Viņa labestību un uzticību.

Psalmu 68 ir Dieva spēka un taisnīguma svinība. Tas sākas ar aicinājumu Dievam piecelties un izkaisīt Savus ienaidniekus, pēc tam atgriežas pie atmiņām par Viņa iepriekšējām glābšanām un svētībām Savam tautai. Psalmistē lepojas ar Dievu par Viņa spēku un līdzcietību, un paziņo, ka Viņš ir īstais ķēnišķis pār visu zemi.

Psalmu 69. nodaļā psalmiste skaļi lūdzas Dievam no bēdām, jūtoties apbēdinātu ar problēmām un ienaidniekiem, kuri viņu ieskauj. Viņš lūdz Dievu viņu glābt, lai nepamet viņu ieplūst dziļajos ūdeņos un atstumt viņa ienaidniekus. Psalmists izrāda savu vilšanos un skumjas, jūtoties ka viņš ir apkaunots un noraidīts no tiem, kuriem vajadzēja būt viņa draugiem. Neskatoties uz to, viņš liek savu cerību un uzticību Dievā, atzīstot, ka Dievs ir tas, kas viņu var izglābt.

Psalmu 70 ir psalms steidzīgiem lūgumiem Dieva palīdzībai grūtību laikos. Tas ir sirsnīgs lūgums par aizsardzību un atpestīšanu no ienaidniekiem.

Psālmu 71 ir lūgšana no vecas ticības pilngadīgas personības, kas meklē Dieva aizsardzību un atpestīšanu no savu ienaidnieku puses. Psalmodists slavē Dievu par pagātnes atpestīšanu un izrāda uzticību Viņam nākotnes aizsardzībā. Viņš lūdz Dieva žēlastību, lai uzturētu viņu cauri vecumam un sola turpināt slavēt Viņu nepārtraukti.

Psalmu 72 ir lūgšana par taisnīgu ķēnišu, kas valdīs ar taisnīgumu, līdzjūtību un taisnību. Psalmdzejnieks lūdz ķēnišu aizsargāt un aizstāvēt vājākos, nodrošināt labklājību un mieru šajā zemē, kā arī būt cienītam un godātam visās tautās. Tas runā par ķēniša centieniem nodibināt taisnību un taisnīgumu savā tautā, un par labklājību, kas seko.

Psalmu 73 ir skaista, bet necenzurēta izteikšanās par grūtībām, kas saistītas ar ticības Dievam uzturēšanu vidū pārbaudījumu, kas radušies no īslaicīgām vēlēšanās un šaubām. Autors, Asaps, atzīst, ka jūtas aizvainots par ļaunnieku acīmredzamo panākumu un sekām trūkumu, kamēr pats ir cietis, paliekot uzticīgs Dievam. Tomēr galu galā viņš saprot, ka Dievs ir viņa īstais dārgakmens un ka Viņa segušana novedīs pie mūžīgas apmierinātības.

Psalm 74 ir sauciens no sēcības, jo psalmists redz templi un Jeruzalemi iznīcinātu svešām tautām. Viņš lūdz Dievu atcerēties Savu derību un iejaukties viņu ciešanu vidū.

Psalmā 75 atzīst Dievu par galīgo zemē tiesnesi un to teicina par Viņa taisnās tiesas slavētāju. Psalmists mudina grēciniekus atgriezties un brīdina viņus par to darbību sekām. Psalmists paļaujas uz Dieva valdību, zinot, ka Viņš vienīgais pacel un pazemina.

Psalmu 76 ļauj slavēt Dieva spēku un valdību, izglābjot Israēlu no viņu ienaidniekiem. Psmmists apraksta, kā Dieva klātbūtne lika ienaidniekiem apstāties un kā Viņš izlauza ļaundabīgo ieročus. Psaļms noslēdzas, aicinot visus cilvēkus baidīties un cienīt Dievu, vienīgi Viņš ir cienījams pēc slavas.

psalms 77. pants izsaka psalmista izmisumu un ciešanas, bet arī viņa uzticību Dieva raksturam un spēkam. psalmista sauc Dievam, ilgojoties pēc atvieglojuma un pārliecības grūtību laikā. Viņš atceras pagātnes gadījumus, kad Dievs iejaucas, un brīnās, vai Dievs viņu ir aizmirsis. Tomēr galu galā viņš atceras Dieva uzticību un cenšas vēlreiz viņam uzticēties.

Psalmu 78 stāsta par Izraēlas vēsturi un kā Dievs pierādīja Savu uzticību, neskatoties uz viņu nepārprotamo nepaklausību. Tas uzsvēra Dieva uzticības zināšanu nodzīvināšanas nozīmi nākamajām paaudzēm.

Psalmu 79 ir sūdzības dziesma, kas rakstīta kā atbilde uz Jeruzalemes un templi iznīcināšanu babiloniešiem. Psalmists lūdz Dievu par žēlastību un lūdz, lai Viņš liktu pārtraukt vardarbību un iznīcināšanu.

Psalmu 80 ir izmisuma lūgšana no Izraēlas tautas puses, lai Dievs atjaunotu viņus. Psalmists sauc Dievu, atgādinot Viņam par viņa pagātnes uzticību un derības sola, ko Viņš bija noslēdzis ar tautu. Tautu apraksta kā izpostītu vīna dārzu, un viņi lūdz Dievu atkal uzlūkoties uz viņiem un nesaņemt glābiņu.

Psalma 81 ir aicinājums Izraēlas tautai atcerēties Dieva labestību un pielūgt Viņu ar visu savu sirdi. Tā sākas ar aicinājumu dziedāt teicienus Dievam, kurš ir atbrīvojis Savu tautu no verdzības Ēģiptē un devis viņiem katru svētību, ko viņi bauda. Psalmists pēc tam runā kā Dievs, mudinot Savu tautu noraidīt savus elkiem un uzticēties Viņam vienīgajam. Dievs sola, ka, ja viņi to darīs, Viņš viņus svētīs pāri mēram un apmierinās viņu katru vajadzību.

Psalmu 82 ir cerības dziesma, kas atgādina, ka Dievs ir galīgais tiesnesis, kurš nodrošinās taisnību apspiestajiem. Psalmists izaicina pasaules tiesnesus taisnīgi tiesāt un saprast, ka viņi ir atbildīgi Dievam.

Psalma 83 ir lūgšana par atpestību no ienaidniekiem, kas apjož Izraēlu. Tā atzīst realitāti, ka Izraēlas ienaidnieki ir daudzi un spēcīgi, bet arī apliecina ticību, ka Dievs ir spējīgs izglābt viņus no kaitējuma. Salma autors lūdz Dievu parādīties un likvidēt uzbrukumus tiem, kuri cenšas iznīcināt Izraēlu.

Psalmu 84 izsaka dziļu vēlēšanos pēc Dieva klātbūtnes un priekiem, kas nāk no būšanas Viņa namā. Salmnieks slavē Dieva labestību un ilgojas pēc iespējas dzīvot Dieva svētnīcā, pat ir apsīts ar putniem, kas tajā ligzdo. Nodaļa beidzas ar lūgumu pēc Dieva žēlastības un atgādinājumu par svētībām, kas nāk, uzticoties Viņam.

Psalmu 85 ir lūgšana par atjaunošanu un piedošanu tautas grēkiem. Psalma autors atzīst Kunga žēlastību un lūdz Viņu atjaunot tautas labklājību, mieru un prieku. Viņš arī sniedz cerīgu lūgumu par Dieva glābiņu, kas nāk Viņa tautai.

Psalm 86 ir no sirds nākoša Dāvida lūgšana, lūdzot Dieva žēlastīgu palīdzību un vadību grūtību laikos. Dāvids lūdz Dievu dzirdēt viņa lūgšanas, piedot viņa grēkus un mācīt viņam Savas ceļus. Viņš izsaka pārliecību par Dieva spēku un gatavību atbildēt uz viņa saukšanu un aizsargāt viņu no ienaidniekiem. Psalms beidzas ar Dāvida apņemšanos turpināt meklēt Dieva vadību un būt paklausīgam Viņa baušļiem.

Psalmu 87 ir dzejiska svinība par Dieva pilsētu, Sionu. Psalmu autors paziņo, ka Dievs mīl Sionu vairāk nekā citas pilsētas un tautas, un uzskaita tautas, kas ir īpaši saistītas ar šo svēto vietu. Psalms noslēdzas ar triumfālu paziņojumu, ka visi, kas dzimuši Sionā, ir svētīti un pieder Dievam.

Pasaulei 88. psalmu var raksturot kā no sirds nākošu saucieniem no izmisuma dziļumiem, lūgšanu par Dieva žēlastību un izglābšanu. Psalmists piedzīvo lielas ciešanas un izolāciju, jūtoties atstāts pat no tuvākajiem kompāņiem. Tomēr viņš paliek uzticīgs lūgšanas uz Dievu, atzīstot Viņa valdību pat sāpju vidū.

Psalmu 89 ir sūdzība par salīdzināmību saistībā ar Dieva neizpildītajiem solījumiem Davida dinastijai. Psalmistam ir grūtības ar Dieva solījuma par mūžīgu derību ar Dāvidu un pašreizējā izraidīšanas un dzimtenes zaudējuma stāvokli.

Psalms 90 ir Mozes lūgums, kas atzīst Dieva mūžību un cilvēka dzīvības trauslumu. Mozes pārdomā par cilvēka pastāvēšanas īstermiņu salīdzinājumā ar Radītāja izturību. Viņš lūdz Dievu par līdzcietību un žēlastību, lūdzot dievišķu vadību un aizsardzību Izraēliešiem.

Psalmu 91 izsaka paļāvību uz Dieva aizsardzību. Tas uzsver drošību un drošību, kas nāk, dzīvojot Viņa klātbūtnē un paļaujoties uz Viņu. Gaidītājs atzīst Dievu par savu patvērumu, cietokšņu un vairogu, atbrīvojot viņu no briesmām un posta. Nodaļa apliecina ticīgo, ka neviena katastrofa vai nelaime nepieradīsies pie viņiem, ja viņi liek savu ticību Dievā.

Psalmu 92 ir dziesma, kas sveicinā Dievu par viņa uzticību un labestību. Salmists paceļ To Kungu par visiem Viņa darbiem, izsakot prieku un pateicību par brīnumiem, ko Dievs ir darījis. Salmists arī atzīst ļaunā gals un taisno uzvaru, paziņojot, ka tie, kas ir istabā Dieva mājā, ziedēs un nesīs augļus, pat vecumā. Salmi noslēdzas ar aicinājumu slavēt To Kungu par viņa taisnību un uzticošo mīlestību.

Psalmu 93 raksta par Dieva valdīšanas suverenitāti un lielumu. Tas runā par Viņa mītnes vietu debesīs, Viņa varu pār bargs jūru un Viņa mūžīgo troni. Tas aicina mūs pielūgt Viņu svētumā un baiļu sajūtā, atzīstot Viņa majestātes lielumu un godinot Viņa taisnās likumus.

Psalma 94 apraksta, kā psalmu autors izsauj Dievu par taisnīgumu pret spaidību un ļaunumu. Autors atzīst, ka Dievs ir taisnīguma Dievs un lūdz Viņam iejaukties pret spaidīgajiem. Viņš arī mierina sevi ar domu, ka Dievs zina cilvēka domas un galu galā novedīs viņus taisnīgumā.

Psalms 95 ir aicinājums pielūgt un slavēt Dievu, mūsu pestīšanas Klinti. Tas sākas ar aicinājumu dziedāt, saukt un nākt Dieva priekšā ar pateicību un slavu. Pišmauts mums atgādina par Dieva lielumu, spēku un suverenitāti pār visām lietām. Tomēr psalma noskaņa mainās, kad psalmists brīdina mūs neizlādēt sirdis un nepaklausīt Dievam, kā to darīja izraēlieši tuksnesī. Viņš mudina mūs klausīties Dieva balsi, paklausīt Viņa pavēliem un ieiet Viņa atpūtā..

Psalmu 96 mudina visu tautu un cilti dziedāt "jaunu dziesmu" un sludināt Dieva godību un lielību. Tas uzsvēra, ka Kungs ir vienīgais patiess Dievs un Visuma Radītājs, kurš valda pār visu. Nodaļa aicina visu radīto pielūgt Viņu ar prieku, godu un cieņu.

Psalmu 97 ir spēcīgs paziņojums par Dieva augstvaru un spēku, atklājot Viņa augstumu un taisnīgumu. Psalmdzejnieks runā par Dieva valdīšanu pār visu zemi un par to, ka visai radībai ir jāatzīst un jāgodā Viņu. Nodaļa arī mudina lasītāju izvēlēties taisnīgumu pār ļaunumu, jo tie, kas to dara, atradīs prieku un gaismu Kunga klātbūtnē.

Psalmu 98 ir himna, kas aicina visus dziedāt jaunu teicēju dziesmu Kungam. Tā slavina Dieva pestīšanu un uzvaru pār ļauniem, vienlaikus aicinot visas tautas priecāties ar instrumentiem un balsīm. Psalamistes mums atgādina, ka vienā dienā visa zeme dziesmos slavas Kungam un mudina mūs viņu slavēt ar visu savu būtību.

Psalmu 99 laiž gods Dievam kā uzskatību virs visām tautām un Viņa svētību. Psalmists atsaucas uz piemēriem par spēcīgiem vadītājiem, kas pielūdza Dievu, tai skaitā Mozus, Ārons un Samuēls. Nodaļa noslēdzas ar aicinājumu pielūgt Dievu un ievērot Viņa pavēles.

Psalma 100 ir aicinājums visai zemei radīt priecīgus skaņu pilienus Kungam. To mūs māca kalpot Kungam ar prieku, ienākt Viņa klātbūtnē ar dziedāšanu un zināt, ka Kungs ir Dievs. Psalms arī atgādina mums, ka mēs esam Viņa tauta un Viņa pazemes aitu, un mudina mūs ienākt Viņa vārtos ar pateicību un Viņa jautrības ar savam.

Sējā 101, sējējs paziņo par savu apņemšanos dzīvot dzīvi tīrībā un taisnībā. Viņš sola rūpīgi izvēlēties savus sabiedroto un biedrus, atteikties no viltības vai ļaunuma pieņemšanas, un saglabāt integritāti visās dzīves jomās.

Psalma 102 ir izmisuma lūgšana no salmistes, kurš jūtas izolēts un atstāts viensētā no Dieva. Salmists sūdzas par savām fiziskajām vājībām un cilvēka dzīves īsību, lūdzot Dieva žēlastību un iejaukšanos.

Psalmu 103 ir skaists psalms, kas slavina Dieva labestību un žēlastību pret savu tautu. Psalma autors mūs aicina svētīt Kungu ar visu savu dvēseli, atceroties viņa daudzās labdarības, ieskaitot piedošanu, dziedināšanu, izpirkšanu un pastāvīgo mīlestību.

Psalms 104 ir skaista slavēšanas himna Dievam Radītājam. Psaļmdzejnieks glezno dzīviģo portretu par Dieva radījumu lielisko, spēcīgo un dāsnīgo dabu, svinot visu no debeszemju plašuma līdz mazākajiem jūras radījumiem.

Psalmu 105 ir atgādinājums par Dieva uzticību caur vēsturi. Poēma stāsta par Dieva derību ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu, un kā Dievs aizsargāja un nodrošināja izraēliešus viņu laikā Ēģiptē un braucienā uz Apsolīto zemi. Poētas mudina lasītājus pateikties un slavēt Dievu par to visu, ko Viņš ir darījis.

Psalmu 106 ir pārdomas par Izraēlas vēsturisko ceļojumu ar Dievu. Salmist pārstāsta nācijas sacelšanās darbus, piemēram, aizmirstot Dieva brīnumus un nepaklausību Viņa baušļiem, kas noveda pie tiesas un cietuma. Neskatoties uz viņu nepaklausību, salmistrs atzīst Dieva nenovēršamo mīlestību un uzticību Viņa tautai. Salmas noslēdzas ar aicinājumu Dievam atkal glābt Saviem cilvēkiem un tiem, lai viņi slavē Viņa Vārdu mūžīgi.

Psalmu 107 svin Dieva uzticību un Viņa spēku izglābt un glābt Saviem ļaudīm bēdu laikos. Psalmists aicina izglābtos ļaudis pateikties Kungam par Viņa pastāvīgo mīlestību un dalīties savās atpestīšanas stāstos. Psalmists izceļ četras cilvēku grupas, kas piedzīvojušas Dieva glābišanu: tos, kas bija pazuduši, izsalkuši un izslāpuši tuksnesī, ieslodzītie tumsā un ķēdēs, nejēdzi, kas cietuši savu bārdainību dēļ, un tos, kas tikuši pieķerti vētrām jūrā.

Psalmu 108 ir slavināšanas dziesma un pārliecība par Dieva uzvaru pār ienaidniekiem. Psalmists paziņo par savu neatlaidīgo uzticību Dievam un paziņo, ka caur Dieva spēku viņš uzvarēs pār savām ienaidniekiem. Psalmā arī ir aicinājums Dievam parādīt savu žēlastību un uzticību savai tautai.

Psalms 109 ir sirds pilns sauciens pēc taisnības pret psalmista ienaidniekiem. Psalmists lūdz Dievu iejaukties viņa labā un nesūtīt taisnību tiem, kas viņam ir nodarījuši ļaunumu. Viņš lūdz Dievu lāst savus ienaidniekus un sodīt viņus par viņu negantību.

Psalmu 110. nodaļā Dāvids pravietīgi runā par nākotnes valdnieku, kurš sēdēs pie Dieva labās rokas un būs gan priesteris, gan ķēnišs. Šis valdnieks, arī zināms kā Mesija, būs pār valdniekiem un tiesās nācijas. Psalmā beidzas ar paziņojumu, ka valdnieks būs uzvarētājs un dzers no strauta savā ceļā.

Psalam 111 ir skaista himna, kas slavina Dievu par Viņa lielību un uzticību. Psalmists paziņo Dieva darbu brīnumus un atgādina mums bīties un godināt Kungu.

Psalma 112 apraksta īpašības un atlīgus personai, kas bīstas un paklausa Dievam. Psalma autors slavē taisno par viņu dāsnību, līdzjūtību un ticību Dievam, un apliecina viņiem viņu labklājību, drošību un garīgo mantojumu.

Psalms 113 ir dziesma, kurā tiek slavēts Dievs par Viņa labestību un lielību. Tā atzīst Dieva valdību un žēlastību pret visiem cilvēkiem, sākot no zemākajiem līdz augstākajiem.

Psalmu 114 apraksta Dieva iejaukšanos Izraēlas iziešanā no Ēģiptes, kā arī Viņa spēku pār radību. Tas uzsvēra jūras, Jordānas upes kustību, zemes drebēšanu un šķēršļu noņemšanu ar Dieva roku.

Psalmu 115 uzsver Dieva unikālo spēku un varu, kas tiek kontrastēta ar bezdzīvotām idoltēm, ko pielūdz nācijas. Psalmists teic Dievu par Viņa neatlaidīgo mīlestību un uzticību Saviem ļaudīm, un mudina viņus ticēt Viņa aizsardzībai un sniegtajai palīdzībai. Psalms noslēdzas ar aicinājumu visām tautām atzīt patiesā un dzīvo Dieva virsniecību.

Psalms 116 izsaka psalmista pateicību par Dieva izglābšanu no nāves un bēdām. Psalmists atzīst, ka savā nepieciešamības laikā viņš saucās uz Dievu, kurš dzirdēja viņu balsi un atbildēja uz viņu lūgšanām. Kā rezultātā psalmists sola turpināt kalpot Dievam un piedāvāt pateicību par Viņa žēlastību un glābiņu.

Psalmu 117 ir visīsākais nodaļa visā Bībelē, tomēr tā satur spēcīgu ziņu. Psalmistē aicina visus tautas un cilvēkus slavēt To Kungu par Viņa nepārprotamo mīlestību un uzticību pret mums. Nodaļa akcentē Dieva iekļaujošo mīlestību visiem un svarību atzīt un svinēt Viņa labestību kopā.

Psalms 118 ir psalms pateicībai un slavēšanai Dievam par Viņa labestību un žēlastību. Psalms aicina ļaudis pateikties Kungam, kas ir viņu glābējs un palīdzība bēdu laikos. Psalmā arī ir pravietiski izteikts apgalvojums par Mesiju, kurš tiks noraidīts celtnieku, bet kļūs par stūrakmeni.

Psalmu 119 ir garākais nodaļa Bībelē un ir pilnībā veltīts Dieva Vārda celšanai. Tas ir akrostisks dzejolis, kur katra astoņu pantu sadaļa sākas ar vienu ebreju alfabēta burtu. Psalmists paud savu mīlestību pret Dieva pavēlēm, statūtiem, norādēm un solījumiem, un paziņo to mūžīgo dabu, kā arī to spēju dot gudrību, vadību un pestījumu tiem, kas tos ievēro.

Psalmu 120 ir sūdzība par psalmu autora, kurš ir nomākts par savu apstākļiem un meklē Dieva iejaukšanos. Psalma autors izsaka savas nomācošās sajūtas, garīgu mieru un atsvešinājumu no meliem un viltībām.

Psalmu 121 ir pacelšanās dziesma, kas izpauž psalmistu ticību Dievam kā savam aizsargam un ceļvedim. Psalms atzīst, ka viņu palīdzība nāk no Kunga, kurš viņus sargā dienā un naktī, turot viņus prom no kaitējuma.

Psalmos 122 apraksta psalmists izpausmi prieka un sajūsmas par iespēju pielūgt Jeruzalēmē, Svētajā pilsētā. Viņš mudina savus līdzpiedziedātājus pievienoties viņam, lai svinētu Dieva klātbūtni un svētības pilsētā. Psalmists arī lūdz mieru un labklājību Jeruzalemes mūros.

Psalmu 123 ir sirsnīga lūgšana no cilvēka, kurš jūtas nenozīmīgs un apspiests. Dzejnieks, ar pazemību skatoties uz Dievu, meklē žēlastību un palīdzību, atzīstot, ka tikai Dievs var sniegt aizsardzību un patvērumu.

Psalmu 124 ir pateicības un slavas psalms, kas atzīst Dieva aizsardzību un atbrīvošanu no ienaidniekiem. Psalmists paziņo, ka, ja nebūtu Kunga, viņi būtu iznīcināti savu ienaidnieku puses. Tā vietā viņi pateicas Dievam par to, ka Viņš ir viņu palīgs un patvērums.

Šis psalms uzsver ticības nozīmi Kungam un ticēšanu Viņa aizsardzībai un vadībai. Tie, kas uzticas Kungam, ir līdzīgi Sions kalnam, kas nevar tikt pārkarināts, bet stāv pastāvīgi mūžīgi. Bet ļaundari neatveidosies, un tie, kas noiet prom no Dieva, saskarsies ar iznīcību.

Psalmu 126 ir kāpšanas dziesma, kas piemin Izraēlas tautas atgriešanos no izganības atpakaļ uz Jeruzalemi. Psalmists pārdomā prieku un atvieglojumu, ko cilvēki jūt pēc gadiem ilgas un postu. Tautas asaras no sēras ir pārvērtušās par prieka asarām, jo Dievs ir atjaunojis viņus. Psalmists slavina Dievu par Viņa uzticību un aicina visus tautas atzīt un apbrīnot lieliskās lietas, ko Dievs ir darījis Savai tautai.

Psalmu 127 uzsver Dieva sniegto atkarību un vadību dzīves katrā aspektā. Tā akcentē cilvēka centienumu veltīgumu bez Dieva iesaistes un svin bagātīgās svētības, kas nāk no dzīves, kas veidota ar Dieva palīdzību.

Psalmu 128 māca, ka tie, kuri bīst un paklausa Kungam, būs svētīti ar pilnību un veiksmi. Tas apraksta prieku un pilnīgumu, kas nāk arī dzīvi, kas dzīvo saskaņā ar Dieva pavēlēm.

Psalmu 129 ir sūdzība, ko izteicis psalmu autors, runājot visu Israēlu vārdā un lūdzot Dievu atbrīvot no savu apspiedēju rokām. Psalmu autors atsaucās pagātnes cīņas, ar kurām saskārusies Israēla, ieskaitot fizisku apspiešanu un valodas vardarbību, un izsaka uzticību Dieva taisnībai aizstāvēt taisnīgos un sodīt ļaunos.

Psalmu 130 ir dziļa izpausme par sūdzību, cerību un uzticību, kas iedvesmota no Izraēlas dziļas apziņas par savu grēcību un Dieva žēlastību. Psalmists sauc pie Kunga no bezdibenēm, atzīstot savu vainu un ilgojoties pēc piedošanas. Tomēr viņš arī apstiprina savu pārliecību par Dieva neatlaidīgo mīlestību un izpirkšanu, gaidot savu glābiņu ar pacietību un ticību.

Psalms 131 ir īss, bet spēcīgs pārdomu par pazemīga un apmierināta sirds attīstību. Mozus piekrīt savai tendencei kļūt lepnam un uztraukties, bet izvēlas uzticēties Dieva mīlošajai gādībai. Viņš mudina sevi un citus atrast mieru, atpūsties kā pabērns mātes klēpī, atbrīvojot kontroli un vajadzību pēc pasaules aspirācijām.

Psalma 132 apraksta ķēniša Dāvida zvērestu celt Namu Kungam un šīs solījuma izpildi viņa dēla Salamona vadībā. Psalms arī tiek atzīts Dieva uzticamība pret Saviem derību ar Dāvidu un Viņa tautu, kā arī prieks un svētības, kas nāk no klātbūtnes pie Viņa.

Psalma 133 atspoguļo brāļu harmonijas skaistumu un svētumu, attēlojot to kā svaidīšanās eļļu un rasa no Ārmonas kalna. Šī vienotība, paskaidro psalmu autors, ir Dieva svētība un līdzinās dārgajai eļļai, kas tiek izlieta pāri Ārona galvai, simbolizējot augstā priesterīša svaidīšanu.

Psalmu 134 ir īss, bet spēcīgs psalms, kas aicina Dieva tautu slavēt Viņu svētnīcā. Tas ir klausītājam par pielūgsmi un pateicību, atgādinot mums, ka mūsu attiecības ar Dievu ir pateicīga kalps un mīlošais Kungs.

Psalmu 135 ir aicinājums visām tautām un cilvēkiem slavēt Kungu, Izraēlas Dievu, par Viņa lielību, spēku un labestību. Psalmdzejnieks aicina cilvēkus atcerēties Dieva maigās darbus radīšanā, atpirkšanā un palīdzēšanā, un pielūgt Viņu ar prieku un pateicību. Psalms noslēdzas ar svētību paziņojumu tiem, kas bīstas un uzticas Kungam.

Psalms 136 ir pateicības dziesma Dievam par Viņa labestību un žēlastību pret Saviem ļaudīm. Psalmists atsavinās daudzus lielus Dieva darbus caur vēsturi, sākot no pasaules radīšanas līdz Izraēlas atbrīvošanai no Ēģiptes un viņu iekarošanai solītajā zemē. Katrs vārsts beidzas ar refrēnu "Viņa mīlestība paliek mūžīgi"

Psalmu 137 izpauž Izraēlas bērnu noskaņu, kuri tika noķerti gūstā Babilonā. Psalmists vīnē par to, ka viņus spiež atstāt savu dzimteni un ciešumu nevarot pielūgt templī. Psalms beidzas ar aizrautīgu sauju pie Dieva atriebt viņu ciešanas.

Psalm 138 ir dziesma pateicībai Dievam par Viņa uzticību un žēlastību. Autoraizdzevēls paust savu dziļu pateicību par Dieva aizsardzību, aprūpi un vadību, viņš paziņo savu pārliecību par Dieva turpmāko palīdzību un atbalstu.

Psalmu 139 izpauž Psalmoras pārsteigumu un cieņu pret Dieva pilnīgo un intīmo pazīšanu. Šajā nodaļā tiek izpētīts, kā Dievs ir radījis cilvēci, zina visus viņu domas un vienmēr ir klāt pie viņiem.

Pāvesta 140. dziesma ir Kunga Dāvida lūgšana, lūdzot Dievu pasargāt sevi no ļaundaru šķēršļiem. Dāvida ienaidnieki tiek aprakstīti kā žēlastīgi, ļauni un viltīgi. Viņš atzīst, ka vienīgi Dievs var viņu izglābt no viņu uzbrukumiem un meklē patvērumu Kunga stiprumā un taisnībā. Dziesma noslēdzas ar paziņojumu par ticību Dieva galīgajai uzvarai pār ļaundariem.

Psalmu 141 ir lūgšana par aizsardzību un vadību grūtību laikos. Psalmiste lūdz Dievu aizsargāt savu muti, tīrīt savu sirdi un izglābt no ļaunnieku slazdiem. Psalmiste arī atzīst savu atkarību no Dieva un savu uzticību Viņa taisnībai.

Psalmu 142 ir lūgšana, izmisuma saucieni un palīdzības lūgšana no cilvēka, kurš jūtas pilnīgi viens un pārpilnīgs. Psalma autors izsaka savu sirdi Dievam, lūdzot pestīšanu no saviem ienaidniekiem un paudis savu pilnīgu atkarību no Dieva žēlastības un uzticības.

Psalmu 143 ir sirsnīga lūgšana, ko rakstījis ķēniša Dāvida, kurš piedzīvo lielas bēdas un vajāšanu. Viņš sauc uz Dievu pēc palīdzības un vadības, atzīstot savu vājību un atkarību no Dieva. Dāvids arī pārdomā Dieva uzticību un pagātnes glābšanas darbus, paudis savu ticību Dieva labestībā un nepārtrauktajā mīlestībā.

Psalms 144 ir Dāvida lūgšana par uzvaru pār saviem ienaidniekiem. Viņš atzīst, ka tas ir Dievs, kas trenē viņa rokas karai un pirkstus kaujai, un lūdz Dievu izglābt viņu no ienaidniekiem. Dāvids izpauž ticību Dieva uzticībai un slavē Viņu par Savu mīlestību un aizsardzību.

Psalm 145 izteic ķēniņa Davida dziļo iedvesmu par Dieva mīlestību, spēku un dāsnumu. Viņš apraksta, kā Dieva lielums ir nodots paaudzēs, un kā Viņš apmierina Savas tautas vajadzības. Dāvids mudina visus cilvēkus teikt slavu un pielūgt Dievam kā ķēniņam pār ķēniņiem.

Psalmu 146 ir skaista godinājuma un uzticēšanās Dievam izpausme. Salmiņš atzīst Dieva lielumu un valdi pār visām lietām. Viņš slavina Dieva uzticību tiem, kas uz Viņu paļaujas, un Viņa žēlastību pret apspiestajiem un trūcīgajiem. Viņš savu dvēseli iedrošina likt visas savas cerības uz Dievu, kurs vienīgais var nodrošināt patiesu drošību un apmierinātību.

Pslams 147 ir skaista slavas dziesma Dievam, kurš ir paaugstināts virs visas citas. Tā svin Dieva labestību, spēku un suverenitāti pār radību, kā arī Viņa maigo rūpēm par Savu tautu.

Psalmu 148 ir aicinājums visai radībai slavēt To Kungu, no debesu karaļvīriem līdz jūras radībām un kalniem. Psalmeņa autors mums atgādina, ka visu radību ir radījis Dievs un tāpēc tai jābūt godātam.

Psalma 149 ir ceļš, kas aicina Dieva tautu dziedāt un dejot priekā. Tajā ir arī aicinājums uz garīgo cīņu pret ienaidnieku, norādot, ka Kunga tautai ir gan priekšrocība, gan atbildība piedalīties Viņa uzvarā.

Psalmu 150 ir īss, bet spēcīgs nodaļa, kas aicina visus dzīvos radījumus teikt slavu Kungam. Tas uzskaita dažādus mūzikas instrumentus, kas var tikt izmantoti, lai Viņu pielūgtu un mudina visus atzīt Dieva lielumu un labestību.