Psalmu 137 izpauž Izraēlas bērnu noskaņu, kuri tika noķerti gūstā Babilonā. Psalmists vīnē par to, ka viņus spiež atstāt savu dzimteni un ciešumu nevarot pielūgt templī. Psalms beidzas ar aizrautīgu sauju pie Dieva atriebt viņu ciešanas.
Psalmi 137:1 - Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.
1Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.
2Savas kokles tur pakārām vītolos.
3Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.
4Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?
5Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.
6Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.
7Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.
8Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;
9Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.
