Psalmi 137

Psalmi 137

Vainags par aizsūtījumu

Psalmu 137 izpauž Izraēlas bērnu noskaņu, kuri tika noķerti gūstā Babilonā. Psalmists vīnē par to, ka viņus spiež atstāt savu dzimteni un ciešumu nevarot pielūgt templī. Psalms beidzas ar aizrautīgu sauju pie Dieva atriebt viņu ciešanas.

Book

Versija

Psalmi 137:1 - Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

¹Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

²Savas kokles tur pakārām vītolos.

³Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

⁴Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

⁵Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

⁶Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

⁷Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

⁸Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

⁹Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

Psalmi 136 Psalmi 138

Divider