Psalmu 55 ir dzejnieka skumjš sūdzības netaisījums, kurš ir piedzīvojis nodevi no tuva drauga. Viņš izsaka savu bēdu, bailēm un sajukumu, ko izraisījusi nodevība. Dzejnieks arī apstiprina savu ticību Dievam, kuru viņš uzskata par palīgu sarežģītajā situācijā.
1Dāvida mācības dziesma, dziedātāju vadonim, uz koklēm. Griezies, ak Dievs, pie manas lūgšanas un nepaslēpies no manām sirds nopūtām.
2Liec mani vērā un paklausi mani; es esmu pilns nemiera savās raizēs, ka man jānopūšās.
3Tāpēc ka ienaidnieks kliedz un bezdievīgais spaida; jo tie gāž postu uz mani un ienīst mani ar dusmām.
4Mana sirds mokās iekš manis, un nāves izbailes man uzkritušas.
5Trīcēšana un drebēšana man uzgājusi, un bailes man uzbrukušas.
6Es sacīju: kaut man būtu spārni kā balodim; es gribētu skriet, kur varētu palikt.
7Redzi, es tālu nobēgtu un apmestos tuksnesī. (Sela.)
