1Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: “nesamaitā”; kad tas no Saula bēga alā. Apžēlojies par mani, ak Dievs, apžēlojies par mani, jo uz Tevi cerē mana dvēsele, un apakš Tavu spārnu ēnas es gribu cerēt, kamēr nelaime būs pārgājusi.
2Es piesaukšu Dievu, Visuaugsto, stipro Dievu, kas par mani visu izdarīs.
3Viņš sūta no debesīm un palīdz man, un apkauno manu aprijēju. (Sela.) Dievs sūta Savu žēlastību un patiesību.
4Mana dvēsele ir starp lauvām; es guļu starp cilvēku bērniem kā starp liesmām; viņu zobi ir šķēpi un bultas, un viņu mēle ass zobens.
5Parādi, Dievs, Savu augstību pār debesīm, un Savu godību pār visu pasauli!
6Tie izpleš tīklu maniem soļiem, mana dvēsele ir nospiesta; manā priekšā tie bedri rakuši, paši krituši iekšā. (Sela.)
7Mana sirds ir droša, Dievs, mana sirds ir droša, es dziedāšu un slavēšu.
8Uzmosties, mans gods, uzmostaties, stabules un kokles, es uzmodīšos ar rīta blāzmu.
9Es Tev pateikšos, Kungs, starp tiem ļaudīm, es Tevi slavēšu starp tautām.
10Jo Tava žēlastība ir liela līdz debesīm, un Tava patiesība līdz padebešiem.
11Parādi, Dievs, Savu augstību pār debesīm, Savu godību pār visu pasauli.
