1Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, iemācīt pēc: “lilija ir liecība”; Kad viņš kāvās ar Sīriešiem no Mezopotamijas un ar Sīriešiem no Cobas, un Joabs nāca atpakaļ un sakāva no Edomiešiem divpadsmit tūkstošus sāls ielejā. Dievs, Tu mūs esi atmetis, izkaisījis, Tu esi bijis dusmīgs, griezies atkal pie mums.
2Tu zemi esi kustinājis un šķēlis, dziedini viņas plīsumus, jo viņa šaubās.
3Tu Saviem ļaudīm grūtumu esi licis redzēt, ar reibuma vīnu Tu mūs esi dzirdinājis.
4Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, celties patiesības labad. (Sela.)
5Lai Tavi mīļie taptu atsvabināti, tad palīdzi nu ar Savu labo roku un paklausi mūs!
6Dievs runā Savā svētā vietā, par to es priecājos; es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota ieleju.
7Gileāds Man pieder, un Manasus Man pieder, un Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis.
8Moabs ir Mans mazgājamais trauks; Savu kāju Es stiepju pār Edomu; tu, Fīlistu zeme, kliedz par Mani!
9Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas mani pavadīs līdz Edomam?
10Vai ne Tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku?
11Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas.
12Ar Dievu darīsim stiprus darbus. Viņš samīdīs mūsu pretiniekus.
