1Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām.
2Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas.
3Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus,
4Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas.
5Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs?
6Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt.
7Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs.
8Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; ikkurš, kas uz tiem skatās, bēgs.
9Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs.
10Tas taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie teiktin teiksies.
