Psalmu 73 ir skaista, bet necenzurēta izteikšanās par grūtībām, kas saistītas ar ticības Dievam uzturēšanu vidū pārbaudījumu, kas radušies no īslaicīgām vēlēšanās un šaubām. Autors, Asaps, atzīst, ka jūtas aizvainots par ļaunnieku acīmredzamo panākumu un sekām trūkumu, kamēr pats ir cietis, paliekot uzticīgs Dievam. Tomēr galu galā viņš saprot, ka Dievs ir viņa īstais dārgakmens un ka Viņa segušana novedīs pie mūžīgas apmierinātības.
1Asafa dziesma. Tiešām, Dievs ir Israēla labums, tiem, kam sirdis ir šķīstas.
2Bet gandrīz es būtu paklupis ar savām kājām, mani soļi tik neslīdēja.
3Jo man bija dusmas par lielīgiem, kad es redzēju, ka bezdievīgiem tik labi klājās.
4Jo vārgšanas tiem nav līdz nāvei, un tie resni nobarojušies.
5Tie nav bēdās kā citi ļaudis, un netop mocīti kā citi cilvēki.
6Tādēļ ar lepnību tie izrotājās un ar blēdību tie apģērbjas kā ar skaistām drēbēm.
7No taukiem spīd viņu acs, viņu sirdsdomās plūst pāri.
8Tie zobo, runā nikni no varas darba, tie lielās pārlieku.
9Tie paceļas ar savu muti līdz debesīm, un viņu mēle šaujās pa zemes virsu.
10Tādēļ ļaudis piemetās tiem klāt, un tiem rodas ūdens papilnam,
11Un tie saka: kā Dievs zinās? Un vai tas Visuaugstais ir zinātājs?
12Redzi, tādi ir tie bezdievīgie, un tomēr tiem arvien labi klājās pasaulē, un tie vairo savu bagātību.
13Tiešām, velti es esmu šķīstījis savu sirdi un mazgājis savas rokas nenoziedzībā,
14Un biju mocīts cauru dienu, un sods bija man klāt ik rītu.
15Tomēr ja es sacītu: es runāšu tāpat kā viņi, redz, ar to es apgrēkotos pie Tavu bērnu draudzes.
16Tāpēc es domāju, ka es to varētu saprast, bet tas bija visai grūti priekš manām acīm,
17Tiekams es gāju Dieva svētumā un ņēmu vērā, kas viņiem pēcgalā notiek.
Psalmi 73:18 - Tiešām, Tu tos vedi uz slidenām vietām un tos nogāzi, ka tie iet postā.
18Tiešām, Tu tos vedi uz slidenām vietām un tos nogāzi, ka tie iet postā.
19Kā viņi tik piepeši iet bojā! Tie iznīkst un iet bojā ar briesmām.
20Tā kā sapnis zūd, kad uzmostas, tā Tev, Kungs, ceļoties viņi nebūs nekas.
21Kad rūgta taptu man sirds un riebtu man dvēsele,
22Tad es būtu neprātīgs un nezinātu nekā; es būtu kā lops Tavā priekšā.
23Bet pie Tevis es palieku vienmēr; Tu mani turi pie manas labās rokas.
24Tu mani vadīsi pēc Sava padoma, un pēc mani uzņemsi godā.
25Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes.
26Jebšu man arī mirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs esi manas sirds patvērums un mana daļa mūžīgi.
27Jo redzi, kas tālu no Tevis, tie ies bojā; Tu izdeldē visus, kas no Tevis atkāpjas.
28Bet man tas ir prieks, tuvu būt pie Dieva, ka es savu cerību lieku uz To Kungu Dievu, ka es izteicu visus Tavus darbus.
