1Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
2Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
3Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
5Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
6Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
7Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
8Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
9Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanās dienā.
10Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
13Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
14Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
15Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
16Viņš arī izveda upes no akmens un lika notecēt ūdenim, kā straumēm.
17Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
18Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
19Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
20Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
21Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
22Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
23Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atdarīja debesu durvis,
24Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
25Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
27Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
28Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
29Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
30Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
31Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
32Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
33Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
34Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
35Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
36Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
37Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
38Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
39Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
40Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
41Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
42Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
43Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
44Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
45Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
46Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
47Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
48Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
49Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
50Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
51Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
52Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
53Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
54Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
55Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
56Taču tie kārdināja un apkaitināja Visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
57Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
58Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
59Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
60Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
61Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
62Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
63Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
65Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
66Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
67Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
68Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
69Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
70Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
71No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
72Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
