1Asafa dziesma. Ak Dievs, neciet klusu, neesi kā mēms un nekavējies, ak stiprais Dievs!
2Jo redzi, Tavi ienaidnieki trako un Tavi nīdētāji paceļ galvu.
3Tie ņēmās viltīgus padomus pret Taviem ļaudīm un sarunājās pret tiem, ko Tu glabā.
4Tie saka tā: nāciet, izdeldēsim tos, ka tie vairs nav tauta, un ka Israēla vārds vairs netop pieminēts.
5Jo no sirds tie kopā ir sarunājušies un derību pret Tevi derējuši,
6Edoma un Ismaēliešu teltis, Moabs un Hagarieši,
7Ģebals, Ammons un Amaleks, Fīlisti ar Tirus iedzīvotājiem.
8Arī Asurs stāv viņiem klāt un ir Lata bērniem par elkoni. (Sela.)
9Dari tiem kā Midiānam, kā Siseram, kā Jabinam pie Kišones upes.
10Tie ir samaitāti Endorā un palikuši zemei par mēsliem.
11Dari tos un viņu lielos kungus tā kā Orebu un Zebu, un visus viņu virsniekus kā Zebahu un Calmunu,
12Kas sacīja: ņemsim to jauko Dieva zemi sev par mantu.
13Mans Dievs, dari tos par viesuli, par pelavām vēja priekšā.
14Tā kā uguns mežu sadedzina, un kā liesma kalnus iededzina;
15Tāpat dzenies tiem pakaļ ar Savu vētru un iztrūcini tos ar Savām aukām.
16Pildi viņu vaigus ar kaunu, ka tie, Kungs, meklē Tavu Vārdu.
17Lai tie top kaunā un iztrūcinājās mūžīgi mūžam un kļūst apkaunoti un iet bojā.
18Lai tie atzīst, ka Tu vien ar Savu Vārdu esi Tas Kungs, tas Visuaugstākais pār visu pasauli.
