1Kungs, Dievs, Tu atriebējs, ak Tu stiprais Dievs, Tu atriebējs, parādies!
2Celies, Tu pasaules soģi, atmaksā tiem lepniem pēc viņu nopelna.
3Cik ilgi tiem bezdievīgiem, Kungs, cik ilgi tiem bezdievīgiem būs priecāties?
4Pārplūstot tie runā pārgalvīgi, un visi ļaundarītāji greznojās.
5Ak, Kungs, tie samin Tavus ļaudis un nospiež Tavu īpašumu,
6Atraitnes un svešiniekus tie nokauj un nomaitā bāriņus,
7Un saka: Tas Kungs to neredz, un Jēkaba Dievs to nemana.
8Ņemiet vērā, jūs bezprātīgie starp tiem ļaudīm, un jūs ģeķi, kad jūs paliksiet gudri?
9Kas ausi ir dēstījis, vai tas nedzirdēs? Kas aci darījis, vai tas neredzēs?
10Kas tautas pārmāca, vai tas nesodīs? Tas, kas cilvēkiem māca atzīšanu,
11Tas Kungs zin cilvēku domas, ka tās ir nelietīgas.
12Svētīgs tas vīrs, ko Tu, Kungs, pārmāci, un kam Tu māci Savu bauslību,
13To mierināt bēdu dienās, tiekams bezdievīgam bedri raks.
14Jo Tas Kungs neatstums Savus ļaudis un nepametīs Savu mantas tiesu.
15Jo pie taisnības jāgriežas tiesai, un tam piekritīs visi sirdsskaidrie.
16Kas mani aizstāv pret netaisniem? Un kas man stāv klāt pret ļaundarītājiem?
17Ja Tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad gan mana dvēsele drīz gulētu klusumā.
18Kad es jau sacītu: kāja man slīd, tad Tava žēlastība, ak Kungs, mani tur.
19Kad man daudz sirdēstu, tad Tava iepriecināšana ielīksmo manu dvēseli.
20Vai Tu biedrs būtu tam posta krēslam, kas blēdību izperē taisnības vietā? —
21Tie sapulcējās pret taisnā dvēseli un pazudina nenoziedzīgas asinis.
22Bet Tas Kungs ir mans patvērums, un mans Dievs mana pils, kur glābjos.
23Un Viņš tiem atmaksās viņu noziegumu un tos izdeldēs viņu blēdībā. Tas Kungs, mūsu Dievs, tos izdeldēs.
