1Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
2Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
3Un par tādu Tu atveri Savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
4Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
5Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
6Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
7Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
8Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
9Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
10Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, — un kur nu ir?
11Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
12Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
13Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu!
14Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
15Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
16Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
17Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
18Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
19Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
20Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
21Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, arī to viņš no tiem nesamana.
22Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.
