1Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:
2Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju?
3Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec?
4Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā.
5Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā.
6Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību.
7Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija?
8Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis?
9Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu?
10Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs.
11Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts?
12Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo,
13Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?!
14Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis?
15Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm.
16Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni.
17Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis,
18Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, —
19Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, —
20Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti.
21Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs.
22Viņš neuzticās iznākt no tumsības; jo zobens uz viņu gaida.
23Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zin tumsības dienu sev tuvu klāt.
24Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs.
25Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret Visuvareno.
26Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām.
27Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu.
28Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām.
29(Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes.
30Viņš no tumsības ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies.
31Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga.
32Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos.
33Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus.
34Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus.
35Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas.
