1Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
2Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.
3Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?
4Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.
5Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.
6Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?
7Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,
8Un mani darījis grumbainu, — tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.
9Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.
10Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.
11Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.
12Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.
13Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas iekšas un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.
14Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.
15Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,
16Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,
17Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.
18Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!
19Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.
20Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,
21Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!
22Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.
