1Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
2Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
3Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
4Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
5Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
6Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
7Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
8Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
9No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
10Caur Stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
11Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izpleš Savus ugunīgos padebešus.
12Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
13Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
14Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā Stiprā Dieva brīnumus.
15Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
16Vai tu zini padebešu lidināšanos, Visuzinātāja brīnumus?
17Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
18Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spogulis?
19Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
20Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
21Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
22No ziemeļiem nāk zelts, — bet Dievs mājo bijājamā godībā.
23To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
24Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
