1Un Tas Kungs atbildēja Ījabam un sacīja:
2Vai vainotājs ies tiepties ar to Visuvareno? Kas Dievu pamāca, lai uz to atbild!
3Bet Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja:
4Redzi, es esmu mazs, ko lai es Tev atbildu? Es likšu roku uz muti.
5Es reiz esmu runājis, bet vairs neatbildēšu; un otru reiz, bet vairs to nedarīšu.
6Un Tas Kungs atbildēja Ījabam no vētras un sacīja:
7Apjoz jel kā vīrs savus gurnus, tad Es tev gribu vaicāt, un tu mani māci.
8Vai tu Manu tiesu iznīcināsi, vai tu Mani pazudināsi, ka tu būtu taisns?
9Jeb vai tev ir tāds elkonis kā Stipram Dievam, vai tev ir pērkona balss kā Viņam?
10Aptērpies tad ar greznību un augstību, un apģērbies ar lielu godu un godību.
11Izgāz savas dusmības bardzību, un uzlūko visus lepnos un pazemo tos.
12Uzlūko visus lepnos un gāz tos zemē un satriec tos bezdievīgos savā vietā.
13Guldi tos kapā pīšļos un sedz viņu vaigus ar tumsību.
14Tad arī Es tevi teikšu, ka tava labā roka tev palīdzējusi.
15Redzi nu, beēmots, ko Es līdz ar tevi esmu radījis, ēd zāli kā vērsis.
16Redzi jel, viņa spēks ir viņa gurnos un viņa stiprums viņa vēdera dzīslās.
17Viņš kustina savu asti kā ciedra koku, viņa cisku dzīslas kopā ir sapītas.
18Viņa kauli ir kā ciets varš, viņa locekļi kā dzelzs mieti.
19Viņš ir Dieva ceļu pirmais; kas viņu radījis, Tas viņam devis savu zobenu.
20Kalni viņam izdod barību, un tur trencās visi lauka zvēri.
21Koku biezumā viņš apgulstas, niedrēs un dūņās paslēpies.
22Koku biezums viņu apsedz ar savu ēnu, upes kārkli viņu apslēpj.
23Redzi, kad upe plūst, tad viņš nedreb, viņš ir drošs, kad Jordāne pat līdz viņa mutei celtos.
24Vai viņu var gūstīt, viņa acīm redzot? vai viņam virvi var vilkt caur nāsīm?
