Psalmi 143:5
“Es pieminu senos laikus, es pārdomāju visus Tavus darbus, es runāju pie sevis par to, ko Tava roka darījusi.”
Konteksts: Psalmi 143
3Jo ienaidnieks vajā manu dvēseli, viņš samin manu dzīvību pie zemes, viņš mani liek tumsībā, kā tos, kas jau sen miruši.
4Un mans gars iekš manis iztvīcis, mana sirds iekš manis nonīkusi.
5Es pieminu senos laikus, es pārdomāju visus Tavus darbus, es runāju pie sevis par to, ko Tava roka darījusi.
6Es izplešu savas rokas uz Tevi, mana dvēsele ir Tavā priekšā kā izkaltusi zeme. (Sela.)
7Steidzies mani paklausīt, Kungs, — mans gars nonīcis; neapslēp Savu vaigu priekš manis, lai netopu kā tie, kas grimst bedrē.
Par Psalmi 143: Cerības atradīšana grūtību vidū
Psalmu 143 ir sirsnīga lūgšana, ko rakstījis ķēniša Dāvida, kurš piedzīvo lielas bēdas un vajāšanu. Viņš sauc uz Dievu pēc palīdzības un vadības, atzīstot savu vājību un atkarību no Dieva. Dāvids arī pārdomā Dieva uzticību un pagātnes glābšanas darbus, paudis savu ticību Dieva labestībā un nepārtrauktajā mīlestībā.
Komentārs
Šis psalms runā par mūsu cilvēcisko pieredzi grūtībās un ciešanās, atgādinot mums, ka mēs neesam vieni savās cīņās. Dāvida atklātais un neaizsargātais lūgšanas parāda mums, ka ir pienācīgi nest savus bailes, šaubas un bezcerības sajūtas Dievam. Tomēr pat viņa grūtību uzplaukuma laikā Dāvids nepamet Dieva raksturu un uzticību. Arī mums tas ir spēcīgs atgādinājums, ka neatkarīgi no tā, ar ko mēs saskaramies, mēs varam atrast cerību un spēku Dieva nemainīgajā būtībā. Lasot Psalmu 143, lai mēs tiktu iedrošināti nest savas slodzes Dievam un paļauties uz Viņa nenovēršamo mīlestību.