Psalmi 62:2
“Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es daudz nešaubīšos.”
Konteksts: Psalmi 62
1Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, Jedutunam. Tiešām, mana dvēsele ir klusu uz Dievu, no Viņa nāk mana pestīšana.
2Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es daudz nešaubīšos.
3Cik ilgi jūs visi vienam krītat virsū, to satrieciet kā ielīkušu sienu un iedauzītu mūri?
4Viņi uz to vien domā, viņu nogāzt no viņa godības; tiem patīk meli; ar savu muti tie svētī, bet sirds dziļumā tie lād. (Sela.)
Par Psalmi 62: Dievs, Mans Akmens
Psalmu 62, rakstnieks apliecina savu uzticību Dievam, savam akmensļaukam un glābējam. Viņš uzsver Dieva aizsardzības drošību un veltīgumu paļauties uz pasaulīgo varu vai bagātību. Psalms aicina visus likt savu uzticību Dievam un izlīt savu sirdi Viņam lūgšanās.
Komentārs
Psals 62 ir atgādinājums, ka mūsu galīgais drošības un pestīšanas avots ir vienīgi Dievā. Pasaulē, kur tiek vērtēta vara, bagātība un pašu paļaušanās, šis psalms mudina mūs pārorientēt savas sirdis un prātus pret Visvarenāko. Mums ir jāuzticas Viņam pilnīgi un jāmeklē patvērums Viņa nemainīgajā mīlestībā un aizsardzībā. Psalma autors uzsvēra risku likt mūsu uzticību jebkurā citā lietā, kā šie priekšmeti ir laikā īslaicīgi un sabruks, kad tiks saskarties ar dzīves vētrām. Taču, kad mēs nostiprinām savu ticību Dievā, mēs varam atpūsties Viņa nemainīgajā būtībā un atrast mieru, zinot, ka Viņš ir ar mums caur katru pārbaudījumu. Šis psalms aicina mūs izpētīt savas sirdis un jautāt, kur patiesi ir mūsu uzticība. Vai mēs paļaujamies uz savu stiprumu un resursiem vai likām savu cerību uz Dieva mīlestības nepajukumiem pamatu? Lai mēs visi mācāmies uzticēties Viņam kā savam akmens un pestīšanas, un izliet savas sirdis Viņam lūgšanā.