Lasīt visu nodaļu
Tiešām, mana dvēsele, esi klusu uz Dievu, jo no Viņa ir mana cerība.
Viņi uz to vien domā, viņu nogāzt no viņa godības; tiem patīk meli; ar savu muti tie svētī, bet sirds dziļumā tie lād. (Sela.)
Viņš vien ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es nešaubīšos,
