1Mozus, Tā Dieva vīra, lūgšana.
2Kungs, Tu mums esi par patvērumu uz radu radiem; pirms kalni radušies un Tu zemi un pasauli biji sataisījis, Tu esi mūžīgi mūžam Stiprais Dievs.
3Tu cilvēkus dari par pīšļiem un saki: griežaties atpakaļ, jūs cilvēku bērni.
4Jo tūkstoši gadi Tavā priekšā ir kā diena, kas vakar pagājusi, un kā vienas nakts vaktis.
5Tu tos aizrauj kā plūdos; tie ir kā miegs, tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ,
6Kas rītā zaļo un atzeļ, un vakarā top nopļauta un kalst.
7Jo caur Tavu dusmību mēs iznīkstam un caur Tavu bardzību mēs topam izbiedēti.
8Tu lieci mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus priekš Sava vaiga gaišuma.
9Jo visas mūsu dienas aiziet caur Tavu dusmību; mēs pavadām savus gadus kā pasaku.
10Mūsu dzīvības laiks stāv septiņdesmit gadus, vai, ja kas ļoti stiprs, astoņdesmit gadus, un viņas labums ir grūtums un bēdas; jo tas aiziet ātri un mēs aizlidojam.
11Bet kas atzīst Tavas dusmības stiprumu un Tavu bardzību, Tevi bīdamies?
12Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam.
13Atgriezies, Kungs, atkal pie mums, — cik ilgi tad tas būs? un esi Saviem kalpiem žēlīgs.
14Paēdini mūs agri ar Savu žēlastību, tad mēs gavilēsim, un priecāsimies visu savu mūžu.
15Iepriecini mūs pēc tām dienām, kur Tu mūs apbēdinājis, pēc tiem gadiem, kur esam redzējuši ļaunumu.
16Parādi Saviem kalpiem Savus darbus un Savu godu viņu bērniem.
17Un Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība lai paliek pār mums! Un pašķir pie mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu, to Tu pašķir!
