Lasīt visu nodaļu
Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet.
Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu lieci vērā?
Kungs, nolaid Savas debesis un kāp zemē, aizskar kalnus, ka tie kūp.
