Lasīt visu nodaļu
Kungs, nolaid Savas debesis un kāp zemē, aizskar kalnus, ka tie kūp.
Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet.
Met zibeņus un izkaisi tos, šaudi Savas bultas un izbiedē tos.
