Psalmi 22:17
“Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.”
Konteksts: Psalmi 22
15Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos,
16Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši.
17Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.
18Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.
19Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā.
Par Psalmi 22: Kliedziens pēc nožēlas un uzticības
Psalmu 22 ir neapstrādāta un emocionāla izpausme par psalmistu lūgumu Dievam. Psalmists jūtas atstāts un vientuļš, bet galu galā izpauž ticību un uzticību Dieva palīdzībai.
Komentārs
Psalmu 22 var nosaukt par praviešu psalmu, kas paredz Kristus ciešanas uz krusta. Atvērtā rinda "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstulboji?" tika citēta Jēzus, kam piestiprināja krustu (Mateja 27:46). Psalmu autora vārdi precīzi apraksta krucifikācijas fizisko un emocionālo spīdzinājumu. Visā psalmā autors izsaka savas izjūtas par atstumtību un izmisumu, tomēr turpina paļauties uz Dieva spēku un godību. Viņš atceras Dieva uzticību saviem priekštečiem un lūdz Dievu, lai Viņš viņu neatstāj. Psalma otrajā pusē tonis pāriet no sūdījuma uz slavu, kad autors paziņo par Dieva galīgo uzvaru un aicina visus Viņu slavēt. Šis tonis maiņa atspoguļo psalma autora pārliecību, ka Dievs galu galā viņu izglābs un nodrošinās izpirkumu. Kopumā Psalmu 22 ir spēcīgs ticības piemērs ciešanu vidū. Tas mums atgādina, ka pat mūsu tumšākajos brīžos mēs varam atzvanīt pie Dieva, būt godīgi un paļauties uz Viņa uzticību.